“Super 8” (2011)

June 15, 2011  |  Filmas, Raksti

Klāt viens no gada gaidītākajiem (drīzāk noslēpumaini-nesaprotamajiem) projektiem, režisora J.J. Abrams lolojums “Super 8”, ap kuru bija savilkta tik bieza dūmu kārta, ka līdz pēdējam brīdim nebija īsti skaidrs, par ko īsti filma ir. Laikam labā ziņa ir tāda, ka filma ne tikai ir izdevusies (šis, protams, ir gaumes jautājums, bet centīšos būt objektīvs), bet savā būtībā ir diezgan vienkārša, saprotama un, kā saka, straightforward – pilnīgi pretstatā ap sevi radītajai ažiotāžai.

Super 8

Bet pamatā, kā jau pēc treileriem un citiem filmas promo materiāliem to varēja noprast, šī ir J.J. Abrams mīlestības vēstule tālajiem 70-tajiem, to laiku atmosfērai un arī filmām, kuras veidoja J.J. bērnības elks Stīvens Spīlbergs, kurš veikli pieaicināts palīdzēt (kā izpildproducents) arī šeit. Pēdējā palīdzība gan, visdrīzāk, izpaudās kā vārds titros un Amblin Entertainment logo pirms filmas (lai ir toč-toč “kā toreiz”), jo – visu cieņu J.J. – viss pārējais ir vairāk viņa paša, nevis Stīvena, filma.

Un, domāju, Jūs (par spīti tam, ka šī ir viņa tikai 3. filma) jau pietiekami labi zinat viņa kino rokrakstu – absolūts Holivudas kino šoreiz vārda labākajā nozīmē, varbūt emocionālāks un nedaudz manipulatīvāks, kā vairākums, kas, tai skaitā pateicoties mazpazīstamiem aktieriem un izņemot dažus pārāk mūsdienīgus specefektus, tiešām atgādina “tā” laika filmas. Ar vienu bet – visās līdzīgajās Spīlberga filmās (“E.T.”, producētā “The Goonies” utml.) bija spriedze un briesmu mirkļi, bet tomēr ne reizi nebija sajūtas, ka ka galvenie notikumu dalībnieki-bērni (visdrīzāk balstīti uz paša JJ bērnības pieredzi) varētu iet bojā jebkurā filmas brīdī, bet šeit ir. Un šis mūsdienu kino reālisms ir tas pēdējais nepārvarētais solis, kas tomēr neļaus “Super 8” nostāties līdzās “tām” filmām, lai cik ļoti to negribētos, bet JJ – kļūt par mūsdienu Spīlbergu (gribētu apgalvot, ka šajā lomā tomēr ir Maikls Bejs, ar visu izrietošo). Kas ir drīzāk labi – nav ko aizpildīt svešas lomas, jābūt pašam par sevi.

Super 8

Bet kas J.J. tuvina drīzāk vēlajam, nevis agrajam Spīlbergam, ir ļoti precīzi attīstīta spēja spiest uz visām pareizajām emocionālajām pogām vēlmē sasniegt nepieciešamo efektu – varētu pat teikt, ka savos kino/TV darbos J.J. šajā lomā ir sasniedzis necerētus augstumus, kļūstot par tādu kā popkorna Larsu fon Trīru. Ar šo, atkal, var rasties tikai viena problēma – ja tev metodiski un reizi pēc reizes spiež pa vienām un tajām pašām vietām, tajās var izveidoties zilumi, līdz ar ko vienā brīdī tas dos diezgan pretēju, negatīvu efektu.

Nu, un lai nobeigtu ar sūdzībām, nedaudz spoiler’īga pretenzija – J.J. ir steidzami jāalgo cits konceptu mākslinieks, jo viens un tas pats monstrs jau 3 filmās pēc kārtas (“Cloverfield”, “Star Trek”, šeit) ir tā kā nedaudz par daudz, pie tam viņi visi ir ļoti tālu no ikoniskajiem Alien, Predator, E.T. Bet tas tā, jau pavisam kasīšanās, galu galā, man šis pagaidām ir šīsvasaras pozitīvi paredzamākais kino, jo saņēmu no tā tieši to, ko vēlējos – sirsnīgu un nedaudz vecmodīgu stāstu par bērnu grupas piedzīvojumiem ASV mazpilsētā, ar visu tam piederošo, tikai uz citplanētiešu filmas fona. Ja tas ir tas, ko gaidat no filmas – tā neliks vilties.

Super 8

Filma kinoteātros no Piektdienas!