“The Adventures of Tintin: Secret of the Unicorn” (2011)

November 10, 2011  |  Filmas, Raksti

Esmu nedaudz iekavējis ar atsauksmēm par patiešām labām filmām, tapēc sāksim ar labāko no tām, jeb – kapēc Jums noteikti jānoskatās “The Adventures of Tintin: Secret of the Unicorn” (vēlams oriģinālvalodā)!

Adventures of Tintin

Šī nu bija viena no retajām filmām, kuru gan es, gan arī visa kino industrija gaidīja ar neslēptām bažām – īpaši pēc pēdējo gadu Roberta Zemekisa ne pārāk veiksmīgajiem eksperimentiem ar mo-cap tehnoloģiju (kas noveda pie viņa studjas ImageMovers Digital slēgšanas) un šīgada mo-cap brīnuma “Mars Needs Moms” katastrofālā kraha (21 milj. USD ienākumos pret 150 milj. budžetu). Iespējams, arī Stīvens Spīlbergs ar Pīteru Džeksonu bija kļuvuši par upuri jaunajām tehnoloģijām (pie tam Zemekis turpat visu laiku tusēja), bet galvenais jautājums, kas nodarbināja kino-skatītāju un arī kino-veidotāju prātus – “Vai tas vispār ir vajadzīgs?” – tā arī palika neatbildēts.

Līdz šim brīdim, kad var diezgan droši pateikt – kad nepieciešams, ir vajadzīgs, un “Tintin” ir tam spilgts piemērs, kā arī, iespējams, līdz šim veiksmgākais mo-cap tehnoloģijas pielietojums darbībā. Tādā ziņā, ka beidzot var uztvert filmu kā filmu, nevis jaunu tehnoloģiju demonstrāciju, bet kā tā ir veidota – tas jau ir mazāk svarīgs jautājums, jo visu filmu caurstrāvo tāds piedzīvojumu un avantūrisma gars, ka, manis pēc, tā varēja būt arī no plastelīna (kā Aardman mini-šedevri). Acumirklī tici visiem Spīlberga un Džeksona stāstiem par to, kā viņi bērnībā fanojuši par Erolu Flinnu un Daglasu Fērbenksu, vecajiem “The Adventures of Robin Hood”, “King Kong” utml., jo to sajust un atkārtot var tikai tie, kas visu bērnību to dzīvojuši un elpojuši, un nav to pārstājuši darīt arī izaugot. Kas attiecas uz mo-cap, tad šeit tas beidzot ir tikai rīks, kas atvieglo Spīlberga un Džeksona darbu atrādīt mums savas bērnības dienu fantāzijas – bezbailīgi varoņi, eksotiskas zemes, aizraujoši piedzīvojumi, kā arī mazliet humora un kripata bērnišķīga naivuma.

Adventures of Tintin

Vienīgais, par ko nevaru tā izteikti iedrošināt, ir 3D – tas vienkārši ir, un ir kvalitatīvs, taču sagaidot tik augstu līmeni visā citā, kaut kā neapzināti gaidīju atklāsmes arī šajā lauciņā, kur gan viss ir izteikti normas robežās. Tapēc 3D vai 2D, to lemjat paši, bet filma pārmaiņas pēc ir ļoti gaiša, tapēc 3D skatīšanos neapgrūtina, paldies arī par to. Tapēc droši uzskatam šo par Spīlberga reabilitēšanos piedzīvojumu žanrā pēc ne pārāk veiksmīgās “Indiana Jones” ceturtās daļas – spriežot pēc Bārdas pēdējiem komentāriem viņam vajadzētu nopietni apdomāt pastāvīgā kreatīvā partnera maiņu, un Pīters Džeksons te iederētos daudz labāk kā nu jau marazmātiskais Lūkass.

Pēc filmas tik ļoti gribējās saglabāt to piedzīvojumu klātbūtni organismā, ka steidzami meklēju tuvākās iespējamās alternatīvas (pēdējais “Uncharted” te būtu īsti vietā), lai potenciālā sīkvela gaidīšana nebūtu tik mokoša – man ir grūti iedomāties vēl labāku rekomendāciju par labu filmai!