“Transformers: Dark of the Moon” (2011)

June 29, 2011  |  Filmas, Raksti

Klāt gada (gadsimta, galaktikas) nenoliedzami lielākā filma, supersīkvels “Transformers: Dark of the Moon”, ar mērķi pielikt treknu punktu ja ne Transformeru tēmai kino, tad vismaz mūsu ekspektācijām par to, kādam jābūt vasaras grāvējam. Vārdu sakot – liels, skaļš, stulbs un šoreiz arī telpisks. Bet vai izklaidējošs?

Transformers: Dark of the Moon

Principā, pamatjautājumi pirms filmas bija divi – kā visas šīs rotējoši-griezošās detaļas kustēsies iekš 3D (un, kā papildjautājums, vai organisms spēs to izturēt), un vai filmas veidotājiem izdevās izrāpties no tās bedres, kur tie rakstīja otrās daļas scenāriju. Jāsaka godīgi, ka uz abiem jautājumiem tika saņemtas atbildes (kas labi), bet nevar viennozīmīgi pateikt, vai apmierinošas.

Jo – aleluja – 3D kameras (izmantotas 60% filmas) tiešām lika Bejam kaut nedaudz, bet piebremzēt, līdz ar ko iespēja saskatīt, kas tad īsti notiek uz ekrāna, ir pieaugusi vairākas reizes. Cita lieta, ka šī problēma tika lielākoties atrisināta vienkārši palēninot robotu cīņu skatus 1,5-2 reizes (slo-mo guru Zeks Snaiders nodod sveicienu), bet, kā saka, dāvinātam zirgam zobos neskatās. Visādi citādi – viss kustas, griežas, šauj un sprāgst tā, kā nav bijis vēl nekad un nekur, cepuri nost! Cilvēkiem, kas šādas filmas neskatās daudz, varētu reāli nonest jumtu, un, būtībā, tā arī būtu vienīgā patiesā rekomendācija. Vienīgi paradokss – ja tev piesola, ka būs “kā vēl nekad” (un tieši to arī solīja), un solījumu daudz maz izpilda, vairs īsti nejūties tik ļoti pārsteigts vai iedvesmots no redzētā.

Transformers: Dark of the Moon

Kas attiecās uz otro punktu, tad tur nav tik gludi – lai gan filmas autori ir acīmredzami uzklausījuši kritiku par iepriekšējo daļu, nekādas nopietnās atšķirības no 2. daļas vai, jo vairāk, “atgriešanās pie saknēm”, es tur īsti nesaskatīju. Jā, filmas notikumi ir lokalizēti uz, būtībā, vienu lokāciju, un arī kaitinošā “humora” daudzums ir mazināts (nepārprotiet, tas joprojām ir, tikai stipri mazāk), tomēr tas viss joprojām ir aprakstāms kā vairāk vai mazāk kontrolēts haoss, kur viss zib, sprāgst, griežas un dzirksteļo.

Un, galvenais, par spīti tam, kādi aktieri tiek nodarbināti filmā (Malkovičs! Turturo! Makdormanda), tā vien liekas, ka viņu klātbūtne Bejam ir nepieciešama, lai vēl vairāk uzsvērtu to, cik viņu (un visu pārējo humanoīdu) loma notiekošajā ir niecīga un mazsvarīga – filmas veidotājiem roboti un to darbības ir acīmredzami simtkārt interesantākas. Vēl vairāk – no filmas divas ar pusi stundām mierīgi varētu nogriezt kādas minūtes 40 sākuma (jeb visas niecīgo cilvēciņu ainas), atstājot tikai robotu kaujas. Vēl labāk – nākamreiz varētu veidot filmu tikai par tām, kas, cerams, arī tiks realizēts. Vismaz ietaupīs uz honorāriem.

Transformers: Dark of the Moon

Visbeidzot, pārfrāzējot nesenos notikumus, es domāju, ka filma ir jānoskatās katram, kaut vai lai izvadītu savu iekšējo Maiklu Beju, lai reizi pa visām reizēm taptu skaidrs, vai Jums ir pa ceļam ar šo jauno kino žanru virzienu (spriežot pēc cilvēku atsaucības visā pasaulē, tas ir īstais vārds), vai arī laiks nopietni pārdomāt kino repertuāra stratēģiju virzienā prom no multipleksiem.

Tas šoreiz arī galējā novērtējuma vietā.