Idejas nacionālajam kino pasūtījumam

November 21, 2012  |  Dižraksti, Raksti

Kopš aktīvāk rakstu blogu, esmu iekļuvis daudz un dažādās e-pasta sarakstēs, tai skaitā PR cilvēkiem, kas sūta man dažādas aktuālas un interesantas ziņas. Visādas interesantas ziņas regulāri sūta arī NFC, un ir pienācis laiks beidzot atdarīt ar labu, ņemot vienu no tām par pamatu rakstam!

Mana Koka Stāsts
(Attēls no filmas “Sapņu Komanda 1935”)

Pēdējā laikā aktīvi uzvirmojušas kaislības ap nacionālo kino un tam piešķiramo naudiņu – politiķi slepus piešķir līdzekļus projektiem, tiek aktīvi apspriestas patriotisko spēļfilmu idejas, iznāca “Sapņu Komanda 1935”, galu galā (protams, ka tas viss ir saistīts). Tā kā mana attieksme pret mūsdienu latviešu kino ir neitrāli-atturīga (īstenībā nenosodu, bet arī īsti neskatos, jo vienkārši neuzrunā, ne vizuāli, ne saturiski), tad parasti cenšos kā minimums iepazīties ar šīm relīzēm, lai vismaz šādi sekotu līdzi notiekošajam. Pilnu preses relīzi varat izlasīt šeit, bet tajā, bez tradicionālā satraukuma un haotiskām riņķveida kustībām, mani piesaistīja divas rindkopas:

“Piemēram, 2011. gadā ar NKC atbalstu pabeigtas un pirmizrādītas 13 Latvijas filmas, no tām 6 filmas par Latvijas un latviešu tautas vēsturi un patriotisma tēmu: Stacija Latvieši 1937 (Dzintra Geka), Sievu spēles (Una Celma), Pareizi uzlidot (Sandris Jūra), Mīklainais dimantu karalis (Vladimir Ščepin), Dancis pa trim (Arvīds Krievs), 33 zvēri Ziemassvētku vecītim (Laila Pakalniņa).”

No šīm filmām esmu redzējis precīzi vienu (“Pareizi uzlidot”), kas nav nekas īpašs, ņemot vērā manu augstāk minēto nostāju, un vēl par vienu (“Dancis pa trim”) biju dzirdējis, jo tur tēloja mūziķi Lauris Reiniks un Mārtiņš Freimanis, kā arī tai bija Latvijā reta parādība – character-plakāti! Pārējos nosaukumus pirmoreiz uzzināju šajā relīzē, kas arī nemaz neizbrīna – Latvijā, kad filma ir gatava (un gatava tā ir tad, kad par to ir samaksāts), tad ir jātaisa nākamā filma, nevis tā jāreklamē vai vispār kādam jārāda. Tālāk ir vēl jaudīgāk:

“Savukārt šogad ar NKC atbalstu ražošanā un attīstībā esoši spilgtākie 10 filmu projekti par Latvijas un latviešu tautas vēsturi un patriotisma tēmu: 4.maija republika (Antra Cilinska), Ārpus spēles laukuma (Askolds Saulītis), Dieva putniņi (Dzintra Geka), Lietus un vēji 2 (Pēteris Krilovs), Mana koka stāsts (Una Celma), Melānijas hronika (Viesturs Kairišs), Savējie sapratīs (Igors Linga), Tie, kas uzdrošinās (Ólafur Rögnvaldsson), Vairāk nekā dzīve (Gints Grūbe), Zelta Zirgs (Signe Baumane, Reinis Kalnaellis, Valentas Aškinis).”

Protams, ne par vienu no šiem projektiem es nezinu absolūti neko (šis ir blogs par Holivudu, yo!), bet tas netraucē man iztēloties, par ko tie varētu būt! Īpaši mani uzrunāja nosaukumi “Savējie sapratīs” (tas laikam par kino budžeta sadali), “Lietus un vēji 2” (tātad ir bijusi arī pirmā daļa??) un “Mana koka stāsts”, par kuru tad arī ir viss šis ieraksts.

Es vienkārši centos iedomāties, par ko varētu būt nacionāli-patriotiska filma ar nosaukumu “Mana koka stāsts”, un kādās piecās minūtēs uzmetu pavisam reālu, lokāli uzfilmējamu variantu, kas atbilstu iepriekšminētajiem finansējuma nosacījumiem:

1. Akts
Darbības vieta – Latvijas lauku idille, ar rudzu lauku un siena gubām, tā centrā stāv milzu dižozols (kā bildē zemāk), bet aizkadrā vecas sievas balsī tiek stāstīta teika par to, ka šis koks te ir stāv jau 1000 gadus un viss būs labi, kamēr tas tur stāvēs. Tā, lai reāli baisi & shit. Tomēr, lai nekavētu tempu, mēs uzzinam, ka visu apkārtējo teritoriju līdz ar visu koku un tuvējo ciematu ir iegādājies alkatīgs Skandināvu uzņēmējs (kurš gan cits), kurš plāno uzcelt ciemata vietā kaut kādu kaitīgu fabriku. Parakstīt visus pēdējos papīrus no Rīgas ierodas jauns jurists – inteliģences pārstāvis (kāds no tiem “foršajiem aktieriem no TV”), kura klātbūtnē varenais ozols tiek svinīgi nozāģēts, kamēr voiceover večiņa fonā burkšķ par to, ka tagad gan koka gars sacelsies pret cilvekiem un būs ziepes!

Mana Koka Stāsts
(vizuālā reference – pirmais akts)

2. Akts
sākas ar to, ka vakarā Skandināva villā notiek varenas svinības par godu vieksmīgajam dīlam (vai es jau teicu, ka ciemata iedzīvotāji tika pamatīgi apčakarēti ar naudām? Tas ir svarīgs plot point!), kurās klāt ir arī jurists no Rīgas un pāris ciema iedzīvotāji, starp kuriem ir arī simpātiska lauksaimniece, ar kuru jurists zīmīgi saskatās. Kad visi ir kārtīgi apdzērušies, viesi sāk mīklaini pazust, lai uzreiz tiktu atrasti brutāli nogalināti dažādās nedabiskās pozās. Te man vēl nav viss līdz galam izdomāts, bet ir skaidrs, ka tiek cienītas labākās slasher žanra tradīcijas, un slepkavu mēs pagaidām nerādam, tikai, tam tuvojoties, šaušalīgi šalc koki vējā. Un vēl obligāti vajag “kangaru”, kas šeit būtu lētas uzvedības latviešu zeltene, kas acumirklī uzkārās kaklā bagātajam skandināvu princim. Vienā no ainām viņa iziet mežā “paelpot svaigu gaisu”, iebrien biezoknī, bet tālākais ir skaidrs ikvienam, kurš ir redzējis filmu “Evil Dead” (šeit ir arī iespēja padarīt filmu bagātāku ar nedaudz T&A!).

Mana Koka Stāsts
(vizuālā reference – otrais akts)

3. Akts
būs pats labākais, palieciet vēl nedaudz ar mani. Spēlē beidzot ienāk mysterious killer, kurš – tas nebūs viegli vai lēti, bet mēs to varam – ir briesmīgs monstrs no pagalēm un zariem, tāds murgu buratino, nezinu vai CGI vai animēts vai cilvēks kostīmā, vai viss kopā (mani iedvesmoja bērnībā lasītais neoficiālais krievu “Wizard of Oz” rīmeiks, tur bija tieši tādi koka monstri), bet tas tiešām ir reāls objekts, kurā ir iemiesojies koka gars un kurš ielaužas villā un sāk slaktēt visu, kas kustas, caurdurot ar zariem, stampājot ar stumbru utt. Bet Skandināva apsardze arī nav nekādi vakarējie, jo, protams, rīku kastē vienmēr atradīsies ugunsmetējs tieši šādiem gadījumiem, un briesmonis tiek ar uguni iedzīts atpakaļ mežā, pa ceļam pakampjot padusē arī galvenā varoņa romantisko interesi (ja nu noder). Skandināvs ir furious, tas bļauj kaut ko nesaprotamu savā jocīgajā valodā, kas tiek tulkots ar subtitriem kā “Dedziniet nost! Dedziniet nost mežu!” pēc kā vietējie krīt ģībonī, bet algotņi sāk svilināt nost tuvāko mežu.

Beigas ir vienkārši episkas (tas ir svarīgi, jo tās paliek skatītājiem atmiņā vislabāk), jo pa degošo mežu plosās Skandināvs, viņa apsargi (kas tiek novākti pa vienam), Inteliģents no Rīgas un viņa romantiskā interese. Atrisinājumu es arī tā uz sitiena nepateikšu, bet beigās Skandināvs iet pret Inteliģentu, kuru pēdējā brīdī izglābj Monstrs (savējais taču, latvietis!), kurš arī tiek nāvīgi savainots vai apdedzināts. Bet, pēc pamatīgas divkaujas Inteliģents restartē latviešu one-lineru tradīciju un ar vārdiem “Koks ar Tevi!” iedzen Skandināvā degošu mietu! Pārējās detaļas vēl piedomāsim, bet ceru, ka domu sapratāt!

Mana Koka Stāsts
(vizuālā reference – trešais akts/beigas)

Beigās ir happy-end, kā jau tas šādam stāstam ir nepieciešams – ciems ir atgūts tā iedzīvotājiem, toksiskā fabrika netiek uzcelta, Inteliģents apprec Lauksaimnieci (“Rīga? Ai nu nafig to Rīgu…”) un sāk attīstīt lauku saimniecību. Viss ciems večiņas voice-overa pavadījumā iestāda jaunu ozolu nozāģētā vietā. Filmas stāsts ir saprotams, bet morāle – skaidra, tapēc tā veiksmīgi startē gan Latvijā, gan (ar nedaudz mainītu nosaukumu, piemēram “Killer Oak” vai tml.) arī ārzemēs, kur gūst labus panākumus direct-to-video tirgū. Afektā no filmas ārpus Rīgas tiek sagrauti pāris RIMI, bet visi to uztver ar humoru, un žurnāls IR uzraksta par to sleju.

Tādas idejas par nosaukumu “Mana koka stāsts” vai, būšu godīgs, tas ir tas, ko es gribētu no tā sagaidīt. Kā būs patiesībā – galīgi nezinu, bet nav jābūt gaišreģim, lai uzminētu :) Ja tēma gūs atsaucību, turpināsim vēl ar idejām par to, ko vēlamies redzēt latviešu kino!