“John Carter” (2012)

March 7, 2012  |  Filmas, Raksti

Ir kaut kāda nelaime, kas vajā pēdējo gadu Disney “lielās” spēļfilmas – vai nu cenšoties pārāk izpatikt visiem (un beigās tā pa īstam neuzrunājot nevienu), vai arī kāda cita iemesla dēļ, bet studija ir gandrīz zaudējusi savu maģisko spēju apburt visa vecuma kino skatītājus. Un kamēr “Karību Jūras Pirāti” vēl kaut cik tur karogu, zem tā rēgojas “Prince of Persia”, “The Sorcerer’s Apprentice”, “Tron: Legacy” un citas filmas, kuras nekādā ziņā nav sliktas – vienkārši no tām gaidīja daudz, daudz vairāk.

John CarterJohn Carter

Man gribētos teikt, ka “John Carter” sagrauj šo gandrīz-veiksmju sēriju, bet baidos, ka daudziem tā būs vēl viena gandrīz-veiksmīga Disney filma – it kā visas sastāvdaļas savās vietās, bet kopsummā tās nerada tik ļoti nepieciešamo maģiju. Bet kāds bija potenciāls – viens no senākajiem piedzīvojumu stāstiem, kurš iedvesmoja veselas paaudzes, beidzot piedzīvoja savu ekranizāciju laikā, kad uz ekrāniem iespējams viss, un pat vairāk! Tā vietā autorus gaida bezgalīgie salīdzinājumi ar “Star Wars”, “Avatar” un duci citu filmu, kuras pašas lielākoties iedvesmojās no Berrouza darbiem.

Un te arī slēpjas filmas autoru galvenā problēma – zinot, ar ko tiks salīdzināti, tiem tā arī nav izdevies piedāvāt skatītājiem kaut ko principiāli jaunu vai svaigu, jo pat šajā gadījumā vitālākajām sastāvdaļām (Marsa pasaules un tās iemītnieku dizains) esot augstākajā līmenī, nav iespējams atkratīties no deja vu sajūtas. Neglābj arī pārējais, jo stāsts ir pārsātināts ar varoņiem un notikumiem, bet neviens no televīzorā redzētajiem aktieriem (Teilors Kitčs no “Friday Night Lights”, ir arī ciemiņi no “Rome” un “The Wire”) nerada varoņus, kas sniegtos pāri filmai.

John Carter

Vai tiešām viss ir tik slikti? Nebūt ne – režisoram Endrjū Stentonam ir izdevies radīt gana krāšņu un interesantu pasaku par Konfederācijas virsnieka Džona Kārtera piedzīvojumiem uz Marsa, kas balansē uz robežas starp vecmodīgu avantūrismu un mūsdienīgu dižpārdokli (ir arī joki pareizajās vietās un CGI-radījums bērnu rotaļlietām), un kurā jebkurš no dizaina vai stāsta elementiem liekas jau kaut kur redzēts. Vienkārši filma nedaudz sabrūk zem visa, kas gūlies uz tās pleciem – ekranizācijas vēsture, autoru solījumi, studijas un skatītāju ekspektācijas. Protams, ka spriežu pēc sevis, lai gan melošu, ja apgalvošu, ka, skatoties filmu “no baltas lapas”, tās uztverē kaut kas stipri būtu mainījies (ja vien šī nav jūsu pirmā filma mūžā).

Paejot laikam pēc filmas noskatīšanās, pēcgarša ir pozitīvāka, atsaucot atmiņā spilgtākās ainas un ne pārāk atceroties negatīvo – kas jau ir laba zīme, taču viss augstākminētais joprojām paliek spēkā. Tapēc, lai beigtu uz pozitīvas nots, novēlu studijai Disney pēc iespējas ātrāk atrast nozaudēto kino maģiju – kaut kur tepat blakus jau tā ir. Filma kinoteātros no šīs Piektdienas.

John Carter