“Men in Black III” (2012)

May 25, 2012  |  Filmas, Raksti

Kā jau publiski atzinos, tad nekad īsti neesmu bijis “Men in Black” fans – par spīti kolektīvajam saprātam, kurš sauc šo par vienu no labākajām sci-fi komēdijām. Tieši tādēļ, tuvojoties “Men in Black III”, nolēmu atsvaidzināt atmiņā pirmās divas daļas – kas zin’, varbūt savā laikā kaut ko nesapratu? Nevarētu teikt, ka kļūdījos – lai gan pirmā filma mūsdienās ir tāda forša fantastika no deviņdesmito beigām (diezgan īpašs periods mūsdienu kino vēsturē), bet otrā nelikās tik liels draņķis, kā kādreiz (lai gan tāpat ļoti vāja). Diemžēl šī patīkamā gremdēšanās atmiņās neizbēgami noved mani pie šīsdienas tēmas:

Men in Black III

Par kuru, ja godīgi, ir samērā grūti kaut ko pateikt – no vienas puses, seriāla fani noteikti būs apmierināti, jo trešā filma ir akurāt starp pirmo un otro (nav pirmās svaiguma un enerģijas, bet daudz labāka par otro visos iespējamajos veidos), bet, no otras puses, šis ir tipiskākais Holivudas kino-fastfood produkts šī vārda vissliktākajā nozīmē. Jo vienīgais, ko filmai var un ir nepieciešams pārmest, ir absolūtais iemesla trūkums, kādēļ tā vispār bija jāuzņem – izņemot to, ka triloģiju DVD kastes var pārdot dārgāk, nekā diloģiju (jo, ņemot vērā šīs filmas veidošanas “komplikācijas”, es ļoti šaubos, ka tās veidotāji ar to nopelnīs kinoteātros).

Bēdīgākais, ka arī veidotāji to lieliski saprot – manāmi novecojušais Vils Smits izmisīgi mēģina pierādīt, ka piecpadsmit gadu kopš pirmās daļas iznākšanas nemaz nav bijis, Tomijs Lī Džonss grib ātrāk mājās, tapēc visa nasta jāuzņemas jaunpienācējiem Džošam Brolinam un līdz nepazīšanai nogrimētajam Džermeinam Klementam, par kuriem var teikt tikai labu. Es pat nepieskāršos tam, ka attēls, skaņa un efekti filmā ir uz desmit ballēm no desmit, jo būtu samērā jokaini, ja (kā baumo) 250 milj. USD vērtajam produktam būtu problēmas šajā departamentā, bet galvenais filmas nopelns ir tāds, ka tai ir treileru pilnībā nenospoilots trešais akts – lūk, līdz kam mēs esam nodzīvojuši.

Kopumā, šis ir veiksmīgs nobeigums man emocionāli pilnīgi svešai “triloģijai” – absolūti easy filmas, kas netraucē un nekaitina (un šad-tad arī izklaidē), bet kur trīs filmu periodā kopumā ir mazāk notikumu, action un drāmas, kā kādā Jūsu iecienīta seriāla sezonā. Diez vai tā ir “kino maģija”.