“Resident Evil: Retribution” (2012)

September 13, 2012  |  Filmas, Raksti

Klāt “Nezūdošā Ļaunuma” kārtējā daļa, šajā šķietami nezūdošajā un savā ziņā ļaunajā filmu ciklā – par kādu taisnību pasaulē var būt runa, kad labas filmas finansiāli izgāžas, bet katra nākamā “Resident Evil” daļa nopelna vairāk, kā iepriekšējā? Paši (tikai nevajag) jau esam tie, kas nes naudu Millai & Co., tapēc nešaubos, ka “Resident Evil: Retribution” tikai turpinās šo trendu.

Šoreiz nebūs gari – pirmās, ceturtās un arī šīs daļas režisors Pols V.S. (Viljams Skots) Andresons ir šeit uz palikšanu, bet, ja iepriekšējā daļā pār viņu vēl valdīja atkalredzēšanās entuziasms, tad šeit viss notiek strikti pēc inerces, vai, drīzāk jāsaka, videospēles (sliktā nozīmē) cienīga scenārija, kur labie varoņi nu jau burtiskāk par burtisku pārvar “līmeņus” un cīnās ar “bosiem”. Bēdīgākais ir tas, ka sliktākajās modernās Holivudas tradīcijās filma sākas ar neko (t.i. ar iepriekšējās daļas pēdējo kadru), tajā daudz zib, šķīst un sprāgst, bet, pa lielam, nenotiek nekas un arī beidzas tā ar tikpat treknu jautājuma zīmi, kā četras iepriekšējās sērijas – kas pat mani noved pie secinājuma, ka tikpat labi varat izlaist šo un turpināt “gaidīt” nākamo, jo nekas īsti netiks zaudēts.

Un, pat ja visa cikla ietvaros šīs filmas vērtība vēl ir diskutējama (pie darba beidzot ir videospēļu ikonas Leons Kenedijs, Berijs Bērtons un Ada Vonga, visi trīs ir neglābjami wasted kā personāži), individuāli tai ir labākajā gadījumā mūzikas videoklipa vērtība, kas apvienojumā ar smilškastes cienīgu scenāriju (“…bet tagad viņi abi apvienojas super-transformatorā, kam ir spārni, acis šauj lāzerus un viņš var iet cauri laikam un dimensijām – JĀ!!!111”) dod diezgan bēdīgu rezultātu – karote veselīgas pašironijas, un mēs būtu ieguvuši gandrīz vai “Torque” (vai vismaz “Lockout”) cienīgu šizo-šedevru, bet viss, diemžēl, ir maksimāli nopietni, un tapēc vēl jo skumjāk.

Tikai kaut kā liekas, ka filmas potenciālā auditorija to pat nepamanīs. Filma kinoteātros no rītdienas.