“Savages” (2012)

October 11, 2012  |  Filmas, Raksti

Izsāpējis politiku (“Nixon” un “W.” un pat vairākas dokumentālās filmas par Kastro), Olivers Stouns atgriežas pie jaunības, pie saknēm – šajā gadījumā tie ir marihuānas stādi, un rādīs visai pasaulei, ka ne viss pulveris vēl izšauts un vecmeistars vēl ir spējīgs uzņemt spraigu trilleri MTV paaudzei. “Mežoņi”, vārdu sakot.

Uzreiz atzīšos, ka manas problēmas ar filmu slēpjas divos faktos, viens no tiem ir piedodams, otrs – nu, būs grūti… Pirmām kārtam filmu pieviļ vai nu izejmateriāls (novele, ko neesmu lasījis), vai to adaptējušie scenāristi, jo brīžiem varoņi dara tādas muļķības (un tiek sveikā cauri), bet apstākļi sakrīt tā, kā gaidi varbūt vienīgi no filmas galveno varoņu atveidotājus popularizējošajiem TV seriāliem, bet nekādi ne no nopietnas “pieaugušo” filmas. “Filma nebija reāla” šoreiz varētu būt īstais teiciens.

Otrs ir tas, ka filma ir labs, krietni virs vidusmēra… produkts, ko tikpat labi varēja uzņemt, piemēram, nelaiķa Tonijs Skots (“Domino” un “Taking of Pelham 123” periodā), vai, ja būsim godīgi, jebkurš vidusmēra Holivudas profesionālis, bet no “Platoon” un “Natural Born Killers” autora tomēr gaidi vairāk. Tas, kam bija jābūt filmai-sitienam-pa-seju, ātri-un-bez-žēlastības, ir pastiepts, pārgruzīts un beigās arī patukšs gabals – stulbākais ir tas, ka Stouns cenšas uzdzīt patosu tur, kur tas nekad nav bijis nepieciešams, izstiepjot šo par “Krusttēva” cienīgu (pēc runtime) gangsterdrāmu, bet beigās tā arī nepiedāvājot ne drosmīgu atrisinājumu, ne pat kādu savu viedokli (Oliever, mēs zinam, ka tu esi par zāli, varēji tā arī pateikt, Tavā vecumā neviens vairs nav jābaidās) par notikušo.

Savages | MežoņiSavages | Mežoņi

Un te jau slēpjas visa sāpe, jo kad aiz pleciem ir filmas par Volstrītu un visiem iespējamajiem prezidentiem (ieskaitot Maķedonijas Aleksandru), ir grūti atslēgties un uzņemt “vienkārši trilleri”, tāpat vien – pat ja šoreiz tieši tas arī bija partijas uzdevums! Un nepalīdz ne galveno varoņu trio, kas ļoti cenšas, ne vecmeistari Travolta, Haijeka un Benicio, kas ir lieliski, kā vienmēr. Cerams, ka tās ir tikai manas bažas (lai gan “Wall Street: Money Never Sleeps” sirga ar tieši to pašu), nevis Stouna diagnoze.

Bet nav tik bēdīgi – neskatoties uz to visu, man ir tāda sajūta, ka globāli auditorijai filma patiks, jo kas Oliveram Stounam ir neveiksme, tas citiem ir nesasniedzams līmenis, kā arī gangsterkino (“filma Tarantino stilā”) pie mums allaž ir populārs.

Filma kinoteātros no Piektdienas!