“The Dark Knight Rises” (2012) un mūsdienu triloģijas

July 20, 2012  |  Filmas, Raksti

Diezgan nepateicīgs darbs – rakstīt par “The Dark Knight Rises” pašā hype epicentrā, jo, ja histēriski slavēsi (kas arī nebūtu korekti), tad nosauks par fanboju, bet ja centīsies izcelties vai iegūt lētu popularitāti, kritizējot filmu, tas var beigties ar gandrīz vai fizisku izrēķināšanos (piemēri ir). Plus vēl jādomā par Jums – lasītājiem – kas filmu gaidīja tik ilgi, ka katrs mazākais spoilers šajā brīdī ir kā batarangs pakausī. Nav medusmaize, vārdu sakot.

The Dark Knight Rises

Tapēc, turot šo rakstu pilnībā spoiler-free, nepacietīgākajiem pateikšu tieši – filma ir izdevusies ļoti laba, bet tai ir, kur piekasīties, un tie nav sīkumi, un pat ne daži. Šajā brīdī spēcīgākie iemet rakstu bukmarkos līdz būs redzējuši filmu, bet pārējie lasa līdz galam:

Nav daudz mūsdienu triloģiju, kuras gribētos saukt par klasiskām – jo, pirmām kārtām, vārds “triloģija” (un arī “klasika”) jau sen ir zaudējis savu pievienoto vērtību (jo ir pat “Anakondu” filmu triloģija, amongst others), un ar trešo filmu nu jau reti kad beidzas. Jo patīkamāk ir apzināties, ka “The Dark Knight Rises” tiešām noslēdz šībrīža Betmena triloģiju, savādāku, “tumšu un realistisku” un brīžiem vispār ne par Betmenu – jebkurā ziņā viss, kas sekos, būs jau kaut kas pavisam cits.

Un tad vēl, ja skatamies uz klasiku, pašu triloģiju ietvaros katrai filmai vienmēr būs gan fani, gan pretinieki, kas bezgalīgās batālijās cīnīsies par to, kura no triloģijas filmām tad ir tā labākā. Atzīšos, ka pats neesmu nekāds paraugs šajā ziņā – “The Last Crusade” man stāv virs “Raiders of the Lost Ark”, “Krusttēvam” vairāk cienu pirmo daļu, un esmu visai pozitīvi noskaņots pret “Return of the Jedi”. Un tikai “Lord of the Rings” gadījumā esmu pilnīgi drošs, ka visas trīs daļas man patīk vienādi labi (kamēr vien tās ir “Extended” versijas). Starp citu, par pēdējo – burtiski tikko uztaisīju sev “Lord of the Rings” maratonu (pārāk laicīgi gatavojoties “Hobitam”), un atklāju, ka savulaik par ilgumu brutāli kritizētais “The Return of the King” ne tikai nav pārāk izstiepts, monumentāls vai garlaicīgs, bet visas 4 stundas (4h20min ar titriem) paskrien ja ne gluži nemanot, tad noteikti ar neatslābstošu interesi.

The Dark Knight RisesThe Dark Knight Rises

Jūs jau saprotat, kur es vedu, ja? “The Dark Knight Rises” ir šīs triloģijas “The Return of the King” – šķietami par garu, pārpildīts ar personāžiem, notikumiem un, galvenais, atsaucēm uz iepriekšējām daļām (nesagatavotiem labāk neskatīties, nopietni!), monumentāls un ar vēlmi nesteidzīgi pielikt treknu punktu visām konkrētās Betmeniādes varoņiem un to sižeta līnijām. Jā, daudzi atradīs, kam piekasīties, jo, atrauta no iepriekšējām daļām (arī starpība starp filmām nav 1 gads, kā “LotR”), filma šķiet mazāka, nekā tā patiesībā ir. Taču jau desmit minūtes pēc noskatīšanās man bija skaidrs, ka tagad visi pavārīsies, bet jau nākamgad sajūtas no pabeigtas triloģijas būs tādas pašas, kā no “LotR”. Episkas, tas ir.

Skumji laikam ir tikai par tiem, kas no jaunā Betmena gaida t.s. “movie of the forever” – tā, protams, nav, jo nevar būt nekādos apstākļos, un nāksies tuvāko mēnesi-divus klausīties vaimanās, ka atkal kaut kas nebija labi un vispār Nolans – apkāsējs (šogad jau bija masu histērija ar “The Avengers”, ar secīgiem sajūsmas, naida un atkal sajūsmas viļņiem). Tas nomāc un pamazām jau garlaiko – protams, ka Betmenu skatīsies visi, un būs tādi, kas peldēs pret straumi vienkārši principa pēc, kā jau vienmēr.

Visus pārējos (bez izņēmuma) es ielūdzu uz vienas no grandiozākajām mūsdienu triloģijām episku un fitting noslēgumu, ar pareizu sajūtu un pēcgaršu beigās. Tiekamies Pirmdien!