“The Hunger Games” (2012)

May 6, 2012  |  Filmas, Raksti

Rakstīt par “The Hunger Games” šobrīd ir sasodīti grūti – liela daļa to jau ir redzējuši (500+ milj. USD ieņēmumu visā pasaulē to apstiprina) un ir viedoklis. Un tiem, kas nav redzējuši, arī ir viedoklis, līdz ar ko vēl viens viedoklis par filmu ir vajadzīgs tieši tikpat, kā tantei riteņi. Kas, protams, mani neatturēs.

Atzīšos, ka neesmu draugos ar mūsdienu YA (Young Adult) žanra daiļradi vai žanru kā tādu – neesmu arī drošs, ka varu vai vēlos to izprast, jo, cik sevi atceros, tad sākumā biju Young, bet tad uzreiz Adult (šo, protams, var mēģināt apšaubīt, bet labāk nevajag). Līdz ar ko iespaidus par žanru veido fiziski neciešamā (izņemot 1. filmu) “Krēslu” sāga, kā arī novērojums, ka žanrā pārsvarā plosās rakstnieces-sievietes, kas raksta lasītājām-sievietēm – acīmredzot YA-vīrieši ir tik aizņemti ar asiņainām videospēlēm, alkoholu un tam sekojošo, ka pat nav vērts mēģināt. Līdz ar ko cerības uz filmu, maigi izsakoties, neliku – tā interesēja tikai kā popkultūras fenomens un, iespējams, skatāma nelasītas grāmatas ilustrācija.

Izlaidīšu jebkādu satura aprakstu (kā saka, labrīt), izstāstīšu, kas mani filmā pārsteidza un iepriecināja. Kā pirmais nāca fakts, ka filmai pieķērās nopietns un nebūt ne jauns režisors Gerijs Ross (“Pleasantville”, “Seabisquit”), kurš pieņēma un realizēja divus vienkāršus principus – pirmais ir tāds, ka nebūt ne to oriģinālāko un, lai piedod man fani, dziļāko materiālu kaut cik ticamu padarīs tikai lieliska aktierspēle, tapēc galvenā loma tika uzticēta vecumā neatbilstošajai, bet faktiski tik piemērotajai Dženiferai Lourensai ar visas pasaules skumjām acīs, bet teju visās ne-pusaudžu lomās ir lieliski raksturlomu aktieri. Un otrs Rosa princips ir tāds, ka pat bestsellera ekranizācijā noderēs personīga pieeja, tapēc vizuāli filma nedaudz, bet tomēr sitas cauri savu žanra brāļu un māsu izveidotajam vienveidīgajam fonam. Līdz ar ko mani apbēdina Rosa atstādināšana no darba pie sīkveliem – jau tagad skaidrs, ka tie būs vizuāli un saturiski vājāki, un par visām labajām lietām (aktieri, pasaules dizains) būs jāpateicas Rosam.

Filma aktualizēja man pēdējā laikā tuvu tēmu, cik gan svarīgi ir sev izkopt izpratni un ekspektācijas par to, ko taisies skatīties – kas ir garants tam, ka kino kā “nodarbe” sagādās maksimāli daudz prieka, nevis vilšanās, un, nezinu kā jums, bet man tas ir svarīgākais visā šajā padarīšanā (un arī izskaidro, kapēc blogā praktiski nav izteikti negatīvu rakstu – es vienkārši neskatos to, kas man nepatīk, simple as that).

Bet aizfilozofējāmies – filma ir nekaitīga (manis nelasītas) grāmatas ilustrācija, drīzāk jau pozitīvā nozīmē, kas gana izklaidē visas savas divas ar pusi stundas, bet vairāk no tās būtu muļķīgi prasīt, jo pāri savam izejmateriālam tā nepārleks.