“A Good Day to Die Hard” (2013)

February 16, 2013  |  Filmas, Raksti

Holivudā (un ne tikai) viss notiek cikliski – tāpat kā divus gadus pēc “Finding Nemo” kolosālajiem panākumiem tirgu pēkšņi vienkārši pārpludināja visu veidu CGI animācijas filmas par runājošiem zvēriem, tā arī 2013. gads ir “old-school” grāvēju gads, un ne jau tapēc, ka publika prasa vai pēkšņi ir stāsts, kurš noteikti jāizstāsta. Vienkārši cipargalvas parēķināja, cik nopelnīja “The Expendables” diloģija, un nolēma, ka viss ir tieši tik vienkārši – diemžēl nav gan, un “A Good Day to Die Hard” RottenTomatoes.com reitings (17% “fresh”) tam ir tiešākais pierādījums.

Jā, viss ir tieši tik briesmīgi, kā dzirdēts vai lasīts internetā – no oriģinālā “Die Hard” šarma te nav ne smakas, un pat “With a Vengeance” salīdzinot ar šo ir pietātes kalngals. Ceturtās daļas stils tiek turpināts un novests līdz absurdam – Džons Makkleins šeit ir neiznīcināms supermens, kurš apmet astoņdesmit salto kravas mašīnā, izkrīt no piecpadsmitā stāva un piezemējas radioaktīvo notekūdeņu akā (daļa filmas notiek, bļin, Černobiļā), lai beigās pat samāksloti neklibotu (jo kurš tad tēlos 6. daļā?). Ar Džonu Mūru notika tieši tas, ko biju paredzējis – šī ir viņa uz šo brīdi debīlākā filma (ņemot vērā filmogrāfiju, tas ir sava veida sasniegums), kur viņa uzdevums bija kopā savirknēt savstarpēji nesaistītas action ainas un gādāt, lai Brullisam nav pārāk garlaicīgi. Arī solītā mega-pakaļdzīšanās pa Maskavas ielām, kura tika filmēta 60 dienas, tika sagriezta vismaz 60 000 montāžas kadros, padarot to praktiski bezjēdzīgu.

Tad vēl – man patīk, kad manas videospēles man atgādina foršākās filmas, bet es galīgi negribu, lai manas filmas man atgādina videospēles! Konkrētāk es domāju vismaz vairākus momentus, kad filmā sākas, naturāli, QTE, ar visu raksturīgo palēninājumu spēlētāja sagatavošanai – trūkst tikai pults, ar kuru attiecīgajos brīžos spiest A, B, O vai X. Lūdzu, nē!

Visā visumā, pie visām filmas problēmām primāri ir vainīgs tās scenārijs, kurš, acīmredzot, tika rakstīts lidojuma uz Maskavu (kuras lomu atveido Budapešta) laikā, un kura tuvākais ekvivalents siera līmenī ir, piedodiet, filma “Hitman”. Ko, abām ir viens un tas pats scenārija autors? Nevar būt, patiesi – kopā ar Džonu Mūru te iederas teiciens “tāds tādu atrod”. Teikšu tieši – tādu Džonu Makkleinu mums nevajag!

Bet! Cenšoties saglabāt pozitīvu nostāju (cik nu tas bija iespējams), es tomēr atradu veidu, kā padarīt šīs filmas skatīšanos puslīdz baudāmu – pateiksiet man vēlāk “Paldies!” vai uzsauksiet alu – lai tie pāris lati, kurus, cerams, tomēr iztērēsiet filmai (zagt “Cieto Riekstu” tomēr būtu zaimošana), nebūtu bijuši velti. Sekojot filmas autoru loģikai, es iedomājos, ka šī ir filma par Brullisa varoni no “The Expendables” filmām, Mr. Church, jo šis arī ir viņš – tāds normāls kretīns, bet vismaz savējais. Un nav pat svarīgi, vai tas ir sīkvels vai prīkvels – viss filmas idiotisms uzreiz iemirdzējās citās, pozitīvās nokrāsās! Žēl, ka neiedomājos to uzreiz – nepieļaujiet manu kļūdu, un, izmantojot šo formulu, gūsiet no filmas kādu-nekādu, bet gandarījumu!

Nākamajai daļai gan es šādu iespēju nedošu apriori. “Cietākais Rieksts” jau Latvijas kinoteātros!