“Django Unchained” (2012)

January 19, 2013  |  Filmas, Raksti

Kā viņam tas izdodas? Izbijusī videonomas žurka, kas gadu no gada turpina filmēt vienīgi to, ko pats vēlas, ar aizvien pieaugošiem mērogiem, budžetiem, aktieru sastāviem un paša ego izpausmēm, mīcot un miksējot kopā aizvien vairāk un neparastākus žanrus, bet beigās iegūstot unikālu un praktiski visu mīlētu kino-substanci a.k.a “Tarantino filmas”. Nē, es Jums jautāju, kā viņam tas izdodas?

uzskatu, ka Tarantino ir mūsdienu Holivudas anomālija

Nav maz pasaulē cilvēku, kuri ir apsēsti ar kino, bet kā tas ir gadījies, ka, iespējams, apsēstākais no tiem ir arī talantīgs autors, kuram ir iespēja realizēt savas neprātīgākās fantāzijas dzīvē, ar ietekmi izsist tiem darbiem pieklājīgus budžetus un labākos aktierus (garš jo garš ir saraksts ar tiem, kas “Džango” nevis tika, bet netika…)? Es uzskatu, ka Tarantino ir mūsdienu Holivudas anomālija – un tādejādi neizskaidrojama un unikāla (otru tādu diezvai “pieļaus”), visu augstākminēto iemeslu dēļ. Kamēr lielākā daļa multipleksu piedāvājuma top pēc rūpīgi izskaitļotiem auditoriju “pētījumiem”, Tarantino turpina spēlēties ar saviem mīļākajiem žanriem, un šoreiz viņš ir apgāzis otrādāk vesternu (“miris” žanrs Holivudā!), pārceļot tā darbību uz Dienvidu štatiem un galvenajā lomā ieceļot melnādainu vergu (akurāt kā viņa ārkārtīgi cienītajā blaxploitation žanrā), ar to parādot vidējo pirkstu gan aizspriedumiem, gan politkorektumam, gan Spaikam Lī personīgi.

Nezinu kā Jums, bet man liekas, ka Tarantino filmas ar gadiem tiek uzņemtas tikai siltāk – vai nu mēs paliekam vecāki, vai vecāki paliek vecvecāki (un pārslēdzas uz ko citu), bet, ja “Reservoir Dogs” laikos meinstrīmā pār viņu bira gandrīz vai tikai apvainojumi par ekstrīmo vardarbību, starp kuriem bija grūti saklausīt ko citu, tad mūsdienās vardarbības oponenti nekur nav pazuduši, bet viņa cienītāju skaits ir kā minimums desmitkāršojies. Visiem šiem cilvēkiem, kas noteikti ir redzējuši “Inglourious Basterds”, es ieteiktu orientēties tieši uz šo filmu, tikai “par koibojiem” – kas arī būs labākais orientieris, nevis “Pulp Fiction”, “Jackie Brown” vai vispār “Death Proof” (Dies’ pasarg).

Pie visām tiešajām un netiešajām atsaucēm, kā arī repu un spagetti vesternu melodijas ekvivalentās proporcijās, šī ir, iespējams, ja ne labākā, tad noteikti nobriedušākā, pārdomātākā un “izslīpētākā” Tarantino filma, kas izmanto kiču nevis kā pašmērķi, bet stāsta un domas stiprināšanai, tai pat laikā nezaudējot ne grama tās enerģijas, ar ko Tarantino filmas ir tik slavenas! Kino Kults absolūti rekomendē, vienreiz, divreiz, kaut desmitreiz, šādas filmas kinoteātros nozīmē tikai vienu – kino ne tikai nav miris, bet ir dzīvāks par dzīvu!

ps.
Dikaprio ir izcils (bet kurš gan tur nav!), bet Oskars atkal garam :( Oh well…