“G.I. Joe: Retaliation” (2013)

March 29, 2013  |  Filmas, Raksti

Saistībā ar “G.I. Joe: Retaliation” ir interesants fakts – sākotnēji tai bija jāiznāk vēl pagājušā gada vasarā, taču noteiktu iemeslu dēļ tās pirmizrāde tika pārcelta uz šī gada pavasari. Oficiālais iemesls – lai pārveidotu filmu 3D formātā (kas galarezultātā izrādījās galīgi lieki), bet baumo, ka patiesais iemesls ir Čanings Tatums, kura varonis filmas sākotnējā versijā gāja bojā jau tās pirmajās minūtēs. Taču negaidīti priekš visiem Tatums kļuva par superzvaigzni, un tika pieņemts lēmums viņu atgriezt apritē – pat ja tādēļ būs jāpārceļ filmas iznākšana par gadu. Ticiet man, ka šis nav spoilers.

Atzīšos, ka man nav mega daudz, ko teikt par šo filmu (un tas, ko ir, ielīda pēdējā paragrāfā), tapēc izmantošu šo iespēju un izstāstīšu par “G.I. Joe” vēsturi:

G.I. Joe pirmsākumi ir samērā tālu no kino un meklējami pagājušā gadsimta 60-tajos gados – tieši tad rotaļlietu ražotājs Hasbro, nespēdams noskatīties, kādu piķi pelna viņu konkurenti no Mattel ar Bārbijām, izdomāja ģeniālu veidu, kā pārdot lelles puikām, nesaucot tās par lellēm (šis vārds bija stingri aizliegts uzņēmuma iekšienē) – tika izlaista rotaļu karavīru sērija ar kopējo nosaukumu “G.I. Joe”, bet Lielbritānijā un citur Eiropā (arī Latvijā) tie kļuva populāri zem nosaukuma “Action Man”!

Rotaļlietas guva necerētu atsaucību un gadu gaitā piedzīvoja daudz un dažādas variācijas. Kādā brīdī Hasbro saprata, ka daudz vairāk rotaļlietu var pārdot, ja ap tām uzbūvē veselu pasauli, kā rezultātā radās visdažādākie blakusprodukti, sākot ar ļoti veiksmīgiem komiksu un animācijas filmu seriāliem un beidzot ar brokastu pārslām. Šo blakusproduktu (kā arī Vjetnamas kara) ietekmē G.I. Joe aizvien vairāk attālinājās no militārās tēmas un kļuva par komandu, kas cīnās par mieru un taisnību visā pasaulē. Un, tā kā G.I. Joe kopā ar Transformeriem ir vieni no pārdotākajiem Hasbro produktiem, ceļš uz kino tiem bija atvērts.

Pirmā filma, kura iznāca 2009. gadā, lai gan finansiāli veiksmīga, saņēma daudzus pārmetumus no kritiķu un arī skatītāju puses, tādēļ pie turpinājuma autori piestrādāja pamatīgāk – jauns režisors (kino šedevru “Step Up 2: The Streets” un “Justin Bieber: Never Say Never” autors Jon M. Chu), kā arī gandrīz pilnībā nomainīts aktieru sastāvs aicina mūs aizmirst iepriekšējās daļas trūkumus, lai gan tās kodols ir palicis nemainīgs – tā joprojām ir glups, bet gana izklaidējošs grāvējs par alvas zaldātiņiem, kas glābj pasauli no klišejiskiem ļaundariem (ar tādiem vārdiem kā “Zartāns”, “Komandieris Kobra” un “Destro”) un kuras auditorija ir puikas vecumā no 6 līdz 60 gadiem. Lai gan šai filmai ir vismaz trīs trumpji, kas padara to pārāku par iepriekšējo daļu – pirmais ir Brūss Villiss, kurš varbūt vairs nav filmas kvalitātes, bet vismaz skatītāju uzmanības garants, bet pārējie divi ir Dveina Džonsona bicepsi, katrs no kuriem ir manas galvas lielumā un ir pilntiesīgs filmas dalībnieks.

Absolūti vienīgais mīnuss un reizē galvenā lieta, kas (diemžēl, manās acīs, negatīvi) atšķir filmu no iepriekšējās daļas, ir tas, ka šeit ir… pārāk maz siera! Acīmredzamos centienos izpatikt pirmās daļas kritiķiem, šeit viss ir nedaudz “reālāks” (cik nu), piezemētāks, bet reizē arī sterilāks – tas, ka Stīvens Sommerss ir sajucis prātā, bija skaidrs jau pēc “Van Helsing” (plus viņš uzņēma manu mīļāko filmu par milzu kalmāru un dinozauru krūmos, “Deep Rising”), bet action ainu neprātā pirmie “G.I. Joe” tomēr pārspēja pat to, un šeit šīs destruktīvās izdomas ļoti pietrūkst, par ar visu to, ka Dveins Džonsons ļoti cenšas aizpildīt radušos vakūmu ar savu harizmu, un brīžiem viņam lieliski sanāk.

“G.I. Joe: Retaliation” kinoteātros no šodienas.