“Hansel & Gretel: Witch Hunters” (2013)

January 30, 2013  |  Filmas, Raksti

Ja kādu nomāc jautājums par to, no kurienes aizgāja visa šī dvižuha ar vēsturiski-literārajiem personāžiem nestandarta arodos, tad pie visa ir jāvaino novele “Pride and Prejudice and Zombies” un tās autors Sets Grēms-Smits – literārais bestsellers, kurš iestartēja veselu žanru, bet tā arī palika pats bez savas ekranizācijas (vairākos posmos pie tā strādāja Natālija Portmane un pat Deivids O. Rassels).

Pirmais kino-mēģinājums, “Abraham Lincoln: Vampire Hunter”, pierādīja, ka kinoskatītāji nebūt nav izslāpuši pēc šāda veida izklaidēm (lai gan radīja smieklīgu situāciju, kur abus 2012. gada “Linkolnus” jauc un turpina jaukt), bet tagad, gandrīz gadu pēc sākotnēji paziņotā iznākšanas datuma, pie mums ir klāt “Hansel & Gretel: Witch Hunters”, lai labotu šo situāciju.

Filma ir tiešs Grimmu pasakas sīkvels, lai gan oriģināla zināšanas nav nepieciešamas – pirmajās piecās minūtēs notiek īss notikumu pārstāsts, kura finālā sešgadīgais Hansels ar sulīgu one-liner‘u iebliež ļauno raganu krāsnī. Uzreiz pēc tā mēs tiekam pārcelti piecpadsmit gadus vēlāk, kur abi radinieki (kuru izskats liecina par Sommersa “Van Helsing” rekvizītu izpārdošanu) jau ir rūdīti algotņi pēc atlīdzības jeb raganu mednieki – merkantīli un brutāli, taču taisnīgi un cilvēcīgi, kas tiek uzskatāmi nodemonstrēts, salaužot Pītera Stormares atveidotajam ļaunajam šerifam degunu. Un dodas medīt raganas – ja šajā filmas posmā man vēl bija kādi jautājumi (“Kurš gads?”, “Kurā valstī?”, “Kādēļ šaujamieroči?”), tad turpmākie notikumi pierādīja to pilnīgu un galīgu nelietderību, jo ne velti filmas veidotāji (starp kuriem arī MTV Films un režisors/producents Adams Makkejs) tai piesaistīja “Dead Snow” režisoru Tomiju Virkolu, un galīgi nevar teikt, ka pēdējais būtu kādā veidā neattaisnojis uz viņu liktās cerības.

Lai šāda tipa filma izdotos, tai sekmīgi jāiziet cauri diviem filtriem – veidotāju un skatītāju, kur pirmajiem ir skaidri jāapzinās, kāda veida filmu tie veido, bet otrajiem ir vienkārši jāpieņem spēles noteikumi. Ar pirmo filmai viss ir labākajā kārtībā, jo tā nevienā brīdī neuztver sevi nopietni (pretēji jau minētajam “Linkolnam”), bet otrais ir stipri subjektīvs un to noteiks Jūsu personīgā attieksme pret šāda tipa projektiem – konkrētais eksemplārs ir jautrs, stulbs, campy, konstanti iesmej pats par sevi un vispār atļaujas būt daudz labāks, kā to varbūt gaidīji.

Dažādu iemeslu dēļ neredzēsim filmu visā tās post-converted 3D spožumā, bet gan “standarta” 2D – ķeriet, kamēr var! No Piektdienas.