“Jack the Giant Slayer” (2013)

March 20, 2013  |  Filmas, Raksti

Gandrīz gadu pēc sākotnēji ieplānotās pirmizrādes (oficiāli – “negatavo” specefektu dēļ) pie mums ir klāt “Jack the Giant Slayer” – ar pāris nedēļu intervālu nu jau otrā lielbudžeta pasaku filma kinoteātros. Godīgi sakot, fakts, ka redzam to pēc, nevis pirms “Varenā no Oza zemes”, tai drīzāk palīdz, nevis otrādi.

Bet šī būs vēl viena filma, sarunās par kuru dominēs jebkas cits, tikai ne pati filma – pirmām kārtām jau tas, cik ļoti filma finansiāli izgāzās, un kā tas ietekmēs režisora Brajena Singera karjeru, kuram šī ir jau otrā megabudžeta izgāšanās pēc kārtas (iepriekšējā bija “Superman Returns”). Kas attiecas uz pirmo, tad tur, manuprāt, ir vainīgi šīs un citu Holivudas filmu neprātīgi uzpūstie budžeti (nu nedrīkst tās maksāt 200+ milj. USD, jo tad atpelnīšanās slieksnis ir tuvu miljardam), un šis ir tikai kārtējais, cerams – pēdējais piliens, pēc kura tos sāks nopietnāk kontrolēt. Bet par Singeru tiešām bail, un pamatoti – ja esam pavisam godīgi, tad viņa spilgtākais iznāciens izklaides kino lauciņā joprojām paliek “X-Men 2”, 2003. gada filma! Līdz ar ko nākamos “X-Men” Singera vadībā es gaidu nedaudz bažīgāk, bet ne jau no manis viņam ir jābaidās – kā reizi būtu īstais brīdis pārsteigt visus (īpaši jau studijas un to producentus) ar “The Usual Suspects” līmeņa (un budžeta) šedevru.

Kā redzat, notika tieši tas, par ko es brīdināju paragrāfu augstāk – aizrāvos. Bet galvenā un arī vienīgā konkrētās filmas problēma (sākšu ar to) ir tās nespēja izlemt, kas tad tā īsti vēlas būt – dark & gritty horror-stāsts, vai arī izklaidējoša un krāšņa pasaka visai ģimenei. No pirmā te ir atbaidoši milži un dažādi “briesmu momenti”, kuri varbūt netiek parādīti, bet, kā saka, implied. Bet no otrās ir tāds nejauks visa notiekošā infantīlisms – reāli sajūta, ka safilmēja vienu, bet montāžas stadijā (zaudētais gads, atceraties?) nolēma, ka būs kaut kas cits, un domāju, ka tieši tā viss arī notika. Citām filmām tas netraucē, bet šeit tas, diemžēl, izrādījās noteicošais filmas kvalitātes faktors.

Bet tas arī ir viss sliktais, ko es par to varu pateikt – ilgi veidotie specefektu milži tiešām izskatas ļoti iespaidīgi, labi aktieri (Makgregors, Makšeins, Tučči) nepiespiesti amzierējas, Nikolass Haults nav ne tuvu tik kaitinošs, kā likās, un pati filma ir visai spraiga un dinamiska – salīdzinot ar to pašu “Ozu”, kurš varbūt ir labāka filma, bet tikai nedaudz.

Kopumā, šī ir vēl viena filma, kuru laikam vajadzētu ienīst (jo visi tā dara!), bet nekādi nesanāk – pat ja nekādas mīlas tur arī nav. Gana izklaidējoša, lai īsinātu kādu ziemīgu pavasara vakaru, un, ja patiks – vēl jo labāk, nevienam tas nav jāsaka.

Filma kinoteātros no Piektdienas!