“Mammu, es Tevi mīlu” (2013)

February 22, 2013  |  Filmas

Pēdējā laikā latviešu kino piedzīvo uzskatāmu pacēlumu – šis ir jau otrs lokālās filmas apskats viena gada laikā blogā, kurš tā kā būtu “par Holivudu” (ko nevajadzētu uztvert nopietni, tāpat kā visu pārējo, kas šeit tiek rakstīts). Jebkurā ziņā process ir aizgājis, zobrati ir ieskustējušies un, cerams, vairs nav apturami – un Jāņa Norda otrā spēļfilma “Mammu, es Tevi mīlu” ir vēl viens stingrs solis mūsdienu “jaunā latviešu kino” virzienā.

Es par to jau veiksmīgi pajokoju mūsu raidījumā, tapēc nav nekāda iemesla slēpt manu nostāju – pēdējo gadu latviešu kino vairākumā neko labu īsti nesaskatu, un māku arī skaidri definēt problēmu, kuras pamatā ir ne tikai neizbēgamais finansējums (bet arī Holivudā budžets nekad nav par lielu), bet daudz lielākā mērā personības, kurām tas tiek piešķirts. Jo, būsim atklāti, filmēts tiek pārsvarā tikai un vienīgi sev, un tikai akla nejaušība vai kāds vēl tikpat ēterisks spēks noteiks, vai galarezultāts būs kārtējā autora apziņas caureja, vai varbūt kaut kas vairāk. Skaidrs ir tas, kas filmu autorus pilnībā neinteresē – tie ir skatītāji, un pēdējie tiem atmaksā ar to pašu (es teiktu – “ciparus (hipersaiti) studijā”, bet tas būtu pārāk nežēlīgi pat priekš manis) un to Jūs zinat arī bez manis.

Līdz ar ko vārdiem neaprakstāma ir tā sajūta, kas pārņem Karapetjana vai Norda pēdējās filmās, kad jau no filmas pirmajiem kadriem/ainām saproti, ka autori, kā minimums, runā vienā kinematogrāfiskā valodā ar tevi, un ir veidojuši filmu skatītājiem – un tālāk jau var mierīgi nodoties stāsta baudīšanai, un kādas tur tās attiecības starp filmu un skatītāju  izveidosies, ir pilnībā viņu pašu individuālā darīšana, kā tam arī būtu jābūt (es, piemēram, galīgi neesmu sajūsmā par konkrētās filmas stāstu, bet tam šajā gadījumā nav itin nekādas nozīmes). Atkārtošos – starpība starp “jaunās” un “vecās” paaudzes režisoru filmām visos līmeņos ir tik milzīga, ka tam būtu jābūt primārajam jautājumam, ko risināt NKC un līdzīgu iestāžu sapulcēs, lai gan pareizā atbilde visiem klusībā ir skaidra.

Atgriežoties pie procesiem – šobrīd galvenais ir lai tādas filmas, kā “Cilvēki Tur” vai “Mammu, es Tevi mīlu”, mūs apciemotu vismaz reizi mēnesī (kā lokālais kino Vācijā, Francijā un uz ko tur vēl mēs gribētu tiekties), nevis reizi-divas gadā, jo tikai pie šāda “kvalitatīvā latviešu meinstrīma” nepārtrauktā procesa ir iespējami patiesi mūsdienu latviešu kino šedevri – kā konsekvence, nevis kā anomālija.

Bet filmu var droši skatīties – ar to viss ir kārtībā (tikai lūdzu bez pārspīlējumiem)! Kinoteātros no šodienas.

 
  • http://twitter.com/Gnaxywa グンティス

    «[…]šobrīd galvenais ir lai tādas filmas, kā “Cilvēki Tur” vai “Mammu, es Tevi mīlu”[…]»
    Kādēļ Sapņu Komandu neliec šajā kategorijā? Uzskati, ka režisors filmu taisīja tik sev?

    • http://kinokults.lv/ Kino Kults

      Iemesls ir banāls – neesmu redzējis “Sapņu Komandu”, bet arī viss, ko esmu par to lasījis (tas ir daudz), man saka, ka tomēr vis vienā rindā ar minētajām es to neliktu.

      Bet tā ir demagoģija, noskatīšos un sapratīšu. Par “Kolka Cool” – tomēr ne, tas ir tieši minētais variants, kur autora radošā caureja kaut kāda brīnuma vai apstākļu sagadīšanās rezultātā izdevās – t.i. “taisījām kā vienmēr, sanāca labāk”.

  • http://twitter.com/apels Janis Apels

    Pats vēl sapņu komandu redzējis neesmu, taču pāris uzticami avoti saka, ka tā tomēr nebūs new-age kvalitatīvais kino par ko runā autors. Taču Kolka Cool gan tāds bija un to derētu pieminēt šajā sakarā.
    Man arī prieks, ka Latvijas kino sāk atdzimt.

  • Mz

    Sapņu komanda noteikti nav pelnījusi vietu šajā sarakstā, labāka par Rīgas sargiem jau ir, bet tomēr tajā pašā katlā vien metama.
    Kolka Cool gan manuprāt ir ierindojama starp šīm divām filmām.

    • držb

      es teiktu, ka Seržanta Lapiņa atgriešanās jau arī.

  • Pingback: “Sēņotāji” (2013) | Kino Kults()

  • Pingback: Rūdolfa Minga “Ļaunuma Atspulgs” (2014) | Kino Kults()