“Mammu, es Tevi mīlu” (2013)

February 22, 2013  |  Filmas

Pēdējā laikā latviešu kino piedzīvo uzskatāmu pacēlumu – šis ir jau otrs lokālās filmas apskats viena gada laikā blogā, kurš tā kā būtu “par Holivudu” (ko nevajadzētu uztvert nopietni, tāpat kā visu pārējo, kas šeit tiek rakstīts). Jebkurā ziņā process ir aizgājis, zobrati ir ieskustējušies un, cerams, vairs nav apturami – un Jāņa Norda otrā spēļfilma “Mammu, es Tevi mīlu” ir vēl viens stingrs solis mūsdienu “jaunā latviešu kino” virzienā.

Es par to jau veiksmīgi pajokoju mūsu raidījumā, tapēc nav nekāda iemesla slēpt manu nostāju – pēdējo gadu latviešu kino vairākumā neko labu īsti nesaskatu, un māku arī skaidri definēt problēmu, kuras pamatā ir ne tikai neizbēgamais finansējums (bet arī Holivudā budžets nekad nav par lielu), bet daudz lielākā mērā personības, kurām tas tiek piešķirts. Jo, būsim atklāti, filmēts tiek pārsvarā tikai un vienīgi sev, un tikai akla nejaušība vai kāds vēl tikpat ēterisks spēks noteiks, vai galarezultāts būs kārtējā autora apziņas caureja, vai varbūt kaut kas vairāk. Skaidrs ir tas, kas filmu autorus pilnībā neinteresē – tie ir skatītāji, un pēdējie tiem atmaksā ar to pašu (es teiktu – “ciparus (hipersaiti) studijā”, bet tas būtu pārāk nežēlīgi pat priekš manis) un to Jūs zinat arī bez manis.

Līdz ar ko vārdiem neaprakstāma ir tā sajūta, kas pārņem Karapetjana vai Norda pēdējās filmās, kad jau no filmas pirmajiem kadriem/ainām saproti, ka autori, kā minimums, runā vienā kinematogrāfiskā valodā ar tevi, un ir veidojuši filmu skatītājiem – un tālāk jau var mierīgi nodoties stāsta baudīšanai, un kādas tur tās attiecības starp filmu un skatītāju  izveidosies, ir pilnībā viņu pašu individuālā darīšana, kā tam arī būtu jābūt (es, piemēram, galīgi neesmu sajūsmā par konkrētās filmas stāstu, bet tam šajā gadījumā nav itin nekādas nozīmes). Atkārtošos – starpība starp “jaunās” un “vecās” paaudzes režisoru filmām visos līmeņos ir tik milzīga, ka tam būtu jābūt primārajam jautājumam, ko risināt NKC un līdzīgu iestāžu sapulcēs, lai gan pareizā atbilde visiem klusībā ir skaidra.

Atgriežoties pie procesiem – šobrīd galvenais ir lai tādas filmas, kā “Cilvēki Tur” vai “Mammu, es Tevi mīlu”, mūs apciemotu vismaz reizi mēnesī (kā lokālais kino Vācijā, Francijā un uz ko tur vēl mēs gribētu tiekties), nevis reizi-divas gadā, jo tikai pie šāda “kvalitatīvā latviešu meinstrīma” nepārtrauktā procesa ir iespējami patiesi mūsdienu latviešu kino šedevri – kā konsekvence, nevis kā anomālija.

Bet filmu var droši skatīties – ar to viss ir kārtībā (tikai lūdzu bez pārspīlējumiem)! Kinoteātros no šodienas.