“Man of Steel” (2013)

June 21, 2013  |  Filmas, Raksti

Par spīti izplatītajam apgalvojumam, man neliekas, ka ir grūti uzņemt labu Supermena filmu – tieši otrādi, šis varonis ir tik ļoti tradicionāls un popkultūrā iesakņojies, ka ir diezgan grūti stipri atiet no jau nostabilizēta tēla, ko, savukārt, nepiedotu ne komiksu fani, ne arī vienkāršie skatītāji (jā, jā!). Tieši caur šādu prizmu arī piedāvāju aplūkot jaunāko (un potenciāli pirmo garā seriālā) Supermena filmu, Zeka Snaidera režisēto “Man of Steel”.

Lielākie pārmetumi, ko dzirdu par šo versiju, ir tie paši vecie – “Supermens ir stīvs, garlaicīgs, pārāk ideāls un tapēc galīgi neinteresants tēls”. Jā, tā ir – tas galīgi nav Tony Stark & the Funky Bunch, ko esam pieraduši redzēt skaitliski daudz biežākajās Marvel filmās, bet, pat esot Marvel komandā, es nevaru tam piekrist, jo, pirmkārt, tāds nu šīs tēls ir un jebkāda veida radikāls reimagining gluži vienkārši pataisītu no viņa pilnīgi citu varoni, un, otrkārt, tieši tur arī slēpjas Supermena kā varoņa izaicinājums – gan filmu veidotājiem, gan arī skatītājiem.

Action ainu jomā uzdevums bija pārspēt “The Avengers” finālu un uzdevums tika izpildīts un šur-tur pat pārpildīts (ar uzviju)!

Un nevajag domāt, ka to neapzinās filmas veidotāji – kur, es minēšu, ir tas pats vecais variants, kad tie, kas grib – tiem nedod, bet tie, kam dod – negrib. Jā, arī Zeks Snaiders bija sākumā publiski atteicies no šī “goda”, bet tad pieņēma to, atkal minēšu, izteikti lojalitātes (“300”, “Watchmen”, “Sucker Punch” ir Warner Bros. filmas) jūtu vadīts – paralēles ar JJ Abrams un “Star Wars” situāciju, lūdzu, savelciet paši. Tas arī automātiski nozīmēja, ka nekādu globālo koncepta maiņu gaidīt nevajag, jo filmas autori koncentrēsies uz to, kas notiek ap Supermenu, piedāvājot svaigu skatienu uz tam apkārt esošajām lietām, bet nekādi ne viņu pašu (kostīmam atņēma apakšbikses, paldies par to pašu). Un nekādi nevar teikt, ka viņiem neizdevās, vai vismaz necentās – viss filmas virzošais vektors ar “realistisko” skatījumu uz Supermenu kā citplanētieti uz Zemes varbūt nav Nolana Betmenu realisma līmenī, bet tas arī nebija iespējams (skat. augstāk). Karali tēlo svīta, tapēc otrā plāna lomas emociju ziņā atsver galvenā varoņa kokainību, no kārtējā origin story lamatām (kurās iekrita, piemēram, pēdējais Zirneklēns) izspruka ar eleganti uzbūvētu flashback‘u struktūru, bet Kriptona un tā iemītnieku vizualizācijas ziņā Snaidera komanda izšāva fantāzijas dubultdevu, jo, maigi izsakoties, ir galīgi citādāk, kā jebkurā iepriekš redzētajā Supermena ekranizācijā! Un, kas attiecas uz action ainām, tad domāju, ka saprotat, ka tas arī bija primārais mērķis, kapēc Snaiders vispār tika nolīgts – partijas uzdevums bija pārspēt “The Avengers” finālu un uzdevums tika izpildīts un šur-tur pat pārpildīts (ar uzviju).

Beigās sanāca tāds bezmaz vai atvainošanās raksts, kurš filmai gan galīgi nav vajadzīgs, jo tā vienkārši ir laba Supermena filma, noteikti labākā kopš 1978. gada ekranizācijas, gandrīz tās 21. gadsimta rīmeiks un, cerams, pirmā garā jo garā veiksmīgu DC Comics ekranizāciju sarakstā – to es viņai novēlu kā Marvel patriots.

“Man of Steel” kinoteātros no Piektdienas!