“Metallica: Through the Never” (2013)

October 29, 2013  |  Filmas, Raksti

Dažāda veida koncertfilmas kinoteātros mūs priecē aizvien biežāk un biežāk – un ne tikai tādēļ, ka tas ir jauns un perspektīvs revenue avots gan kinoteātriem, gan mūziķiem (abus ekvivalenti ēd nost internets – piedodiet par tiešumu). Bet parasti tie ir kādu zīmīgu vai mazāk zīmīgu koncertu ieraksti, kuri sniedz iespēju pabūt  tur, kur maks/iespējas liedz, bet dažiem izredzētajiem – iespēja pabūt tur vēlreiz. Taču koncertfilmas ar sižetu, dekorācijām un specefektiem, kuri iziet ārpus koncerta scenogrāfijas robežām – tas joprojām ir kaut kas ārpuskārtas, un tapēc jo interesantāks ir leģendārās grupas Metallica pašproducētais lolojums, gandrīz-koncertfilma “Metallica: Through the Never”!

Iepriekš ar šādiem gandrīz-pilnmetrāžas eksperimentiem bija aizrāvies vien Maikls Džeksons, bet, kamēr Džeko savos garadarbos vienmēr atvēlēja sev galveno lomu (un dažreiz arī visas pārējās), “Alcoholica” tomēr neiet tik tālu, aprobežojoties vien ar “sižeta” (kurā ir pat Makgaffins!) sacerēšanu, filmas režiju uzticot ungāram Nimrodam Antālam (“Predators” un balva Kannās par “Kontroll”), bet galveno lomu spēļfilmu epizodēs uzticot uzlecošajai Holivudas zvaigznei Deinam DeHānam (būsim godīgi, DeHāns filmai ir vajadzīgs kā piektais ritenis, jo daiļrunībā pārspēj Arnoldu Švarcenegeru un Robertu Redfordu kopumā, filmas laikā pasakot divus vārdus, bet pieņemsim, ka viņš vienkārši ir fans… jūs atteiktos?).

Kas interesanti, tad Antāls filmē koncerta ainas (70% filmas) tā, kā filmē kino (30% filmas), nevis otrādi – no tā arī nedaudz savādā sajūta filmas laikā, jo ir pierasts pie nedaudz citas koncertfilmu filmēšanas manieres. Bet live-action ainas – visu cieņu, laba/lieliska videoklipa līmenis un production values, tik žēl, ka pamaz šo ainu. Un, tavu pārsteigumu,  no mīnusiem vienīgais, ko tiešām prasās atzīmēt, ir (native) 3D, kurš nav slikts, bet pēc visādiem “Gravity” (un citiem “Life of Pi”) vienkārši gaidi no 3D kaut ko vairāk, bet te ir telpa, un nekas cits. Toties skaņa apdullina, un domāju, ka piekritīsiet – lai nu kur, bet šajā gadījumā gan tas būs svarīgāk!

Koncerta trekliste seko līdzi “sižetam” (vai otrādi), un uz beigām kājas pašas sit ritmu, rokas nevar mierīgi noturēt, gribas celties kājās, lauzt krēslus, demolēt un dedzināt – ļoti nevēlamais, bet, visticamāk, filmas autoru precīzi aprēķinātais efekts! Jaudīga, skaļa un pozitīvā nozīmē netīra, filma ir vistīrākā grupas dāvana saviem faniem – kā nekā, viņa līdzfinansēja to no savas kabatas :)

“Metallica: Through the Never” joprojām skatāma Latvijas kinoteātros – aizejiet, kamēr var, nenožēlosiet!