“Passion” (2013)

March 7, 2013  |  Filmas

Nesen sniegtajās intervijās Kventins Tarantino aktīvi pedalē tēmu, ka drīz jau viss, ar kino būs jāsien ciet – jo vecums un vispār ņefig filmēt līdz kapa malai. Visas pasaules kino sabiedrība unisonā metās Kventinu mierināt – sak, varbūt nevajag, pafilmē vēl, jo būs jau, ko teikt? Bet filma “Passion” lieliski ilustrē gan Kventina domu, gan arī manas personīgās sajūtas šī temata sakarā.

Stāsts ir sekojošs – kā jau rakstīju, mans all time mīļākais režisors ir Džons Kārpenters, kurš arī, kā zinat, vairs īpaši nefilmē. Lūk, tieši Kārpenters, kuram man patīk gandrīz visas filmas, man pierādīja, ka talants nav mūžīgs un brīžiem tomēr ir laiks doties pensijā – kaut kad ap viņa “Masters of Horror” epizodēm tas notika man, bet “The Ward” es pat neskatījos, ko tur vecas brūces plēst. Kas interesantākais, tad pirms daudziem gadiem jau biju sapratis tieši to pašu par Džordžu Romero, īpaši tad, kad Zeka Snaidera rīmeiks manās acīs burtiski sagrāva paša maestro “Land of the Dead” (bet par “Diary of the Dead” jo mazāk, jo labāk), bet no savām kļūdām nemācījos.

Kādēļ visa šī bezjēdzīgā nostaļģija? Jo mūsu šīsdienas varonis, Brajens DePalma, kā reizi ir no viņējiem, no astoņdesmitajiem, un, tāpat kā manis minētie džentelmeņi, arī viņam bija laiks “siet ciet”, jautājums tikai – kad tieši? Citam pēc “Mission: Impossible”, citam pēc “Snake Eyes”, bet kāds varbūt teiks – jābeidz bija uzreiz pēc “The Untouchables”, un viņiem visiem būs savā ziņā taisnība, jo pēdējie pieci DePalmas darbi kaut kā galīgi nesienas kopā ar cilvēku, kurš mums dāvāja “Carrie”,  “Scarface” vai kas tur vēl viņam ir no klasikas (taisnības labad jāpiemin, ka vāju filmu DePalmas filmogrāfijā pietika arī toreiz). Kā jau noprotat, tad arī “Passion” turpina režisora radošo lejupslīdi.

Un, lai gan nebūšu pret filmu TIK kritisks, kā daži mani draugi un paziņas, nevar noliegt, ka kādreizējo trilleru specu aizpūta pavisam nesaprotamā virzienā – klišejiski, šabloniski varoņi, kā arī neloģisks un (dealbreaker!) caurumiem pilns sižets ir filmas galvenie un arī noteicošie mīnusi, un vienīgais, kas tā pa īstam paliek atmiņā, ir Nūmī Rapases krūts (cienītājiem!) un tas, ko visās citās filmās un TV seriālos rūpīgi aizlīmē, bet šeit izceļ tādos apjomos, ka sāk likties, ka filmu pilnībā sponsorējusi korporācija no Kupertīno – Makbuka tumsā spīdošais ābols.

Ir skaidrs, ka DePalma tomēr nav galējs lohs, un centās uzņemt kaut kādu stilizāciju par savu jaunības dienu trilleriem, kuros vienmēr svarīgāk bija “kā”, nevis “kas”, bet nedomāju, ka kāds to sapratīs vai nolasīs… Labāk būtu rakstījis memuārus, vismaz interesantāk – noteikti.

Kā “dāvana” visām sievietēm, filma kinoteātros no Piektdienas!