“Riddick” (2013)

September 8, 2013  |  Filmas, Raksti

Par filmas tapšanas vēsturi jau pateikts tik daudz, ka to nebūs dzirdējis vien no kino galīgi attālināts cilvēks (ceru, ka starp bloga lasītājiem tādu nav vispār) – ieguvuši atzinību ar “Pitch Black” un pamatīgi apdedzinājušies ar “The Chronicles of Riddick”, Vins Dīzels un Deivids Tuī (David Twohy) veic trešo, liktenīgo mēģinājumu ar “Riddick”, kuram gan jāatgriež varonis pie tā tumšajām, skarbajām, R-Rated saknēm, gan arī – slavas zenītā!

Pieņemu, ka lasat šo, jo nepieciešama papildus motivācija apmeklēt filmu (mazā, bet vokāli aktīvā Ridika fanu grupa, kurai šī filma arī domāta, jau ir k/t), tapēc ķeršos vērsim pie ragiem un nedaudz nospoilošu lietas, bet tikai čuk-čuķ – filma tiešām it kā sastāv no trim daļām, pirmā no kurām ir “Riddiksons Krūzo” ((c) @RobertsK) ar vienu pašu Ridiku pusstundas garumā, otra ir klasiska variācija par haunted house tēmu (ar Ridiku monstra lomā), bet trešā – sakāpināts “Pitch Black” trešā akta rīmeiks. Izklausās jocīgāk, kā ir, bet vismaz tas ir neierasti, drosmīgi, kaut kādā ziņā pat revolucionāri – īpaši priekš tik nepretenciozas B-līmeņa izklaides, kāda ir šī filma, un noteikti  ir galvenais iemesls, kādēļ filma ir skatīšanās vērta.

Savu “R” reitingu, ar kuru filma tik ļoti lepojas, tā atstrādā godam, lai neteiktu – ar piepūli, jo visi “pieaugušo” elementi ir tikai un vienīgi vizuāli, ne saturiski. Gluži otrādi – saturiski filma vairāk atgādina situāciju, kad vienpadsmitgadnieks ir noskatījies strikti “bērniem līdz septiņpadsmit…” filmu un pēc labākās sirdsapziņas mēģina atdarināt “pieaugušos”, apmēram nojaušot “kā”, bet galīgi nesaprotot “kapēc”. Par laimi, šī padsmitgadnieka centība ir vērojama arī citos filmas aspektos – vizuāli tā ir izcila, ja ņem vērā, ka tā 100% uzņemta angārā (un neizskatās pēc “Sin City” vai līdzīgiem darbiem), un arī Vins Dīzels cenšas un Ridiks tomēr nav Doms Torreto vai kāds cits viņa varonis.

Kopumā, ar vēsu prātu runājot, es nevaru īpaši slavēt šo filmu, jo tā tiešām ir nepretencioza B-līmeņa izklaide (un “Pitch Black” tāpat ir labāka), bet emocionāli man drīzāk “ļoti patika”, jo šī ir tieši tāda fantastikas filma, kuru deļ es bērnībā (“Split Second” un “Leviathan”, vēlāk “Ghosts of Mars”) čurāju karstu – pseidorealistiskā nākotne bez džedajiem un maģijas, kura neko neskaidro, bet vienkārši pārceļ vesternu un policijas grāvēju arhetipus vairākus tūkstošus gaismas gadu uz priekšu, ir glupas, skaļas un badass, bet ļoti izklaidējošas. Bērnības filmas mūsdienās aiztikt nevajag, bet tieši tapēc mums ir “Riddick”, kas apmierinās šo izsalkumu.

“Riddick” jau kinoteātros.