“Sēņotāji” (2013)

March 7, 2013  |  Filmas, Raksti

Iesākumam nedaudz pārdomu – par cik šis tomēr ir blogs. Vairāku nedēļu periodā jau otro reizi sēdēt kinozālē, lai skatītos jaunu latviešu filmu, ir vienkārši forši – pirmām kārtām tapēc, ka savs ir savs, un nekur tas nepaliks. Bet otrkārt un galvenokārt tādēļ, ka skatītā filma nav kārtējais nacionālpatriotiskais pasūtījums, rūdolfu mantojums, kāda autora ilgus gadus dzemdētā apziņas caureja vai vienkārši “nestandarta kino, kurš jāsaprot” (kaut jau otro gadu desmitu tas nesanāk, un vaina nav manī), bet gan mūsdienīgs, aktuāls un savā ziņā vienkāršs skatītāju kino – ilgi gaidītais “latviešu kino meinstrīms”. Urā?

Lieta, ko gribēju, bet nepārmetu iepriekšējam pacientam – kā nikns resursa “Art of the Title” fans es neizprotu, kad filmu autori neizmanto sākuma/beigu titrus stāsta pasniegšanai (jo iespēju taču ir tik daudz, skat. jau minēto resursu), bet izvēlas klasisko “balti burti uz melna fona” pieeju – es zinu, ka arī tai ir savs radošs izskaidrojums, bet pieņemt to nespēju. Tapēc jo lielāks šoks ir jau pirmajās “Sēņotāju” sekundēs, kur šī pasaules un arī latviešu kino piekoptā tradīcija tiek brutāli sagrauta, piedāvājot varbūt ne Imaginary Forces līmeni, taču noteikti kaut ko tuvu – whoa!

Kādēļ rakstu par filmu uzsāku ar tik tehniskām lietām? Viss vienkārši, jo beidzot esam sasnieguši to tehnisko līmeni, kad to pieminēt absolūti nav nepieciešams, jo tas ir tik augsts, ka varam droši fokusēties uz saturu – tieši tādēļ arī ne vārda par filmas operatora darbu, māksliniecisko noformējumu, montāžu un pārējo, ko turpmāk īpaši izcelsim tad, kad tur būs kas patiesi izcils, tagad jau uz pasaules fona.

Bet pati filma ir drosmīgs pieteikums absurda komēdijas (ar fantasmagorijas elementiem) žanrā. Nav tā, ka latviešu kino trūktu absurda komēdijas pārstāvju – vienkārši vēl pavisam nesen jebkas, kas tika veidots (komēdija, drāma, kara filma, vēsturiskais eposs utt.), tāpat beigās izrādījās absurda komēdija, parasti gan neapzināti. Bet te autori apzināti izvēlējās šo žanru, kas nevarēja nevainagoties ar panākumiem – šoreiz konsekventiem un godīgā ceļā iegūtiem.

Cita lieta, ka visām šī žanra filmām (visās valstīs, pasaulēs un dimensijās) piemīt viena īpašība – kā to raksturotu, iespējams, izcilākais mūsdienu latviešu absurda filozofs Andris Kivičs, “vai nu ir, vai nav”, un tieši tā arī Jums būs ar filmu. Protams, ļoti daudz būs atkarīgs no Jūsu attiecībām ar šo žanru, mīlas pret brāļiem Koeniem, filmu “Spun” (un vēl 100 un 1), kā minimums treileri noskatieties – tas šoreiz ir sanācis reprezentatīvs. Un tālāk jau kā “paņems” (mani, piemēram, “paņēma” tikai filmas otrajā pusē), bet, ja paņems, tad – good trip*!

Filma kinoteātros no šodienas.

* “trip” – atrašanās narkotiskā transa stāvoklī.