“Sēņotāji” (2013)

March 7, 2013  |  Filmas, Raksti

Iesākumam nedaudz pārdomu – par cik šis tomēr ir blogs. Vairāku nedēļu periodā jau otro reizi sēdēt kinozālē, lai skatītos jaunu latviešu filmu, ir vienkārši forši – pirmām kārtām tapēc, ka savs ir savs, un nekur tas nepaliks. Bet otrkārt un galvenokārt tādēļ, ka skatītā filma nav kārtējais nacionālpatriotiskais pasūtījums, rūdolfu mantojums, kāda autora ilgus gadus dzemdētā apziņas caureja vai vienkārši “nestandarta kino, kurš jāsaprot” (kaut jau otro gadu desmitu tas nesanāk, un vaina nav manī), bet gan mūsdienīgs, aktuāls un savā ziņā vienkāršs skatītāju kino – ilgi gaidītais “latviešu kino meinstrīms”. Urā?

Lieta, ko gribēju, bet nepārmetu iepriekšējam pacientam – kā nikns resursa “Art of the Title” fans es neizprotu, kad filmu autori neizmanto sākuma/beigu titrus stāsta pasniegšanai (jo iespēju taču ir tik daudz, skat. jau minēto resursu), bet izvēlas klasisko “balti burti uz melna fona” pieeju – es zinu, ka arī tai ir savs radošs izskaidrojums, bet pieņemt to nespēju. Tapēc jo lielāks šoks ir jau pirmajās “Sēņotāju” sekundēs, kur šī pasaules un arī latviešu kino piekoptā tradīcija tiek brutāli sagrauta, piedāvājot varbūt ne Imaginary Forces līmeni, taču noteikti kaut ko tuvu – whoa!

Kādēļ rakstu par filmu uzsāku ar tik tehniskām lietām? Viss vienkārši, jo beidzot esam sasnieguši to tehnisko līmeni, kad to pieminēt absolūti nav nepieciešams, jo tas ir tik augsts, ka varam droši fokusēties uz saturu – tieši tādēļ arī ne vārda par filmas operatora darbu, māksliniecisko noformējumu, montāžu un pārējo, ko turpmāk īpaši izcelsim tad, kad tur būs kas patiesi izcils, tagad jau uz pasaules fona.

Bet pati filma ir drosmīgs pieteikums absurda komēdijas (ar fantasmagorijas elementiem) žanrā. Nav tā, ka latviešu kino trūktu absurda komēdijas pārstāvju – vienkārši vēl pavisam nesen jebkas, kas tika veidots (komēdija, drāma, kara filma, vēsturiskais eposs utt.), tāpat beigās izrādījās absurda komēdija, parasti gan neapzināti. Bet te autori apzināti izvēlējās šo žanru, kas nevarēja nevainagoties ar panākumiem – šoreiz konsekventiem un godīgā ceļā iegūtiem.

Cita lieta, ka visām šī žanra filmām (visās valstīs, pasaulēs un dimensijās) piemīt viena īpašība – kā to raksturotu, iespējams, izcilākais mūsdienu latviešu absurda filozofs Andris Kivičs, “vai nu ir, vai nav”, un tieši tā arī Jums būs ar filmu. Protams, ļoti daudz būs atkarīgs no Jūsu attiecībām ar šo žanru, mīlas pret brāļiem Koeniem, filmu “Spun” (un vēl 100 un 1), kā minimums treileri noskatieties – tas šoreiz ir sanācis reprezentatīvs. Un tālāk jau kā “paņems” (mani, piemēram, “paņēma” tikai filmas otrajā pusē), bet, ja paņems, tad – good trip*!

Filma kinoteātros no šodienas.

* “trip” – atrašanās narkotiskā transa stāvoklī.

 
  • http://twitter.com/Gnaxywa グンティス

    Pirms vienas filmas rādīja treileri šim. Pie sevis padomāju, ārprāts, kurš šādu ateju (man treilerī aprunātās tēmas nav saistošas) ir ar mieru skatīies? A bet puszāle ķiķināja…
    Saprotu, ka filma ir viens liels hiperbolisms, bet mani apbēdina ka mūsu humors degradējas. Kurš atcerās fantastiskas komēdijas kā Hot Shots, Airplane, Mony Python vai Lampūnus? Vo, tās bija komēdijas. Tagad modē ir narkošānās, dzerstīšanās, kas notiet greizi (Hangover, Project X un Sēņotāji, acīmredzot). Tādēļ vēlarvien uzskatu, ka mūsdienās ir ļoti maz filmu, ko var uzskatī par smieklīgām komēdijām. Seksa joki un dzeršana/narkošānās man nešķiet smieklīga, sorry.

    • Ģirts Luste

      Hot Shots savā intelektuālismā daudz neatšķiras no šīs. Jā, kino atsauces, bet tam apakšā tas pats jēlums, debīlisms un viss pārējais, kas “atslēdzoties” var šķist smieklīgi.

      • http://twitter.com/Gnaxywa グンティス

        Piekrītu, bet es vairāk gribeju uzmanību pievērst tam, ka tajā pašā ‘Hot Shots’ ir viss pārspīlēts. Bet, ja Sergejs saka, ka treileris ir reprezentīvs, tad varu droši teikt, ka uzsvars ir likts uz ‘laimes meklējumiem brīnumianajās sēnēs’ (filmu tak sauc «Sēņotāji»). Un tur tā lieta, ko es nesaprotu. Tendence ir novērojama. Kādēļ tāds uzsvars likts uz cilvēkiem psihotropo vielu ietekemē pataisot to smieklīgu? Tas ir skumji.

        • Ģirts Luste

          Neredzu īsti starpību, vai tēls ir pats pēc būtības debīls vai tas tāds kļūst lietojis alkoholu-narkotikas. Šo vielu lietošanas fakts tikai pasvītro tēla īpašības. Šajā gadījumā atbrīvo no mietpilsoniskuma izrauj no važām. Turklāt, “sēņošanas” afterparty aina ir pašās beigās. Filma pārsvarā pievēršas dzīvei pirms atbrīvošanas, pirms sevis kā indivīda atklāšanas.

    • http://kinokults.lv/ Kino Kults

      Svarīgi – pēc treilera (kurš, starp citu, šajā blogā nav likts, bet šeit ir likti pat “Černobiļas Dienasgrāmatu” utml. treileri) arī domāju, ka filma šeit īsti nefigurēs. Bet re, kā sanāca – un treileris pat izrādījās ļoti reprezentatīvs, taču pats par sevi nespēj nodot to filmas “flow”, un treilera formātā ir sviests. Bet filma arī ir sviests, taču nu jau pozitīvā ziņā.

  • http://twitter.com/Surphos Kaspars Bondars

    Runājot par tehniskām lietām, skaņa dialogiem tomēr nebija laba, bet žēl. Vizuāļi, skaņas efekti un mūzikas izmantošana bija augstā līmeni.
    Kopumā gan mani nepaķēra. Dažbrīd lieliskas idejas aizēnoja totāli bezjēdzīgas ainas un varoņi, kas tiek iepazīstināti un aizmirsti pēc 10 minūtēm, jo skečs ir beidzies. Es apzinos, ka absurds prasa nenoteiktību un neparedzamību, bet naratīvā šiem skečiem vajadzētu atstāt iespaidu vismaz uz galveno varoni. Jāsaka gan, ka tripa daļa un atiešana bija burvīgas.
    Zināmā mērā “Sēņorāji” man atgādināja filmu “Excision” – http://www.imdb.com/title/tt1984153/?ref_=fn_al_tt_1 – abās ir interesanti izmantoti simboli, tās ir tehniski pievilcīgas, bet pietrūkst, iespējams, ilgāks laiks montāžas telpā.

  • Pieraksti

    Interesanti, šādu filmu es nezināju, kaut kā būšu palaidis garām, jo parasti cenšos visas jaunās latviešu filmas noskatīties. Paldies par rakstu, notiekti būs jāmeklē iespēja, šo filmu redzēt.

  • Pingback: Rūdolfa Minga “Ļaunuma Atspulgs” (2014) | Kino Kults()