“The Hobbit: The Desolation of Smaug” (2013)

December 13, 2013  |  Filmas, Raksti

Rakstīt par “Hobitu” ir viena nepateicīga lieta, bet – kas jādara, jādara. Par laimi, es varēju reizē gan iedvesmoties no sava pērnā gada raksta par triloģijas pirmo daļu, gan arī nebūt gluži tik skarbs – par spīti visam, šī filma noteikti ir padevusies labāka, vai arī vismaz interesantāka (vai arī vairs nav pievilto cerību sindroms). Tas ir ļoti īsumā, bet zemāk – izvērstāk:

Tagad jau var droši teikt, ka filma(s) apzināti seko “Lord of the Rings” formulai, pie tam dara to gandrīz precīzi, soli solī – reizē saprotams un nožēlojams filmas veidotāju solis. Kaut kādā ziņā tas ir labi – galīgi nesaukšu sevi par “Hobita” grāmatas kvēlāko fanu, tapēc tas, ka par centrālo tēlu šeit tiek virzīts Torins (šīs triloģijas Aragorns), bet Bilbo ir atvēlēta Frodo loma, mani absolūti nesatrauc. Bet tas, ka arī “Hobita” filmas nu jau precīzi seko “Fellowship” / “The Two Towers” / “Return of the King” šablonam, gan ir apbēdinoši – jo viss ir skaidrs un paredzams jau iepriekš. Trūkst brīnuma!

Tieši tā, kā pareizi norādīja kolēģis Daniils, filmā viss ir skaisti, episki, krāšņi un masīvi (un kaut kādā mērā arī tukši un nedzīvi), bet pietrūkst kaut kā jauna, neredzēta, kino maģijas, galu galā – jo citādi priekš kam tas viss bija vajadzīgs, mums jau tā ir 10+ stundas ar “Gredzenu Pavēlnieku”. Un nu jau ir pavisam skaidrs, ka pašam Džeksonam pie šī ķerties pavisam nevajadzēja, jo filmai ir akūti vajadzīgas svaigas asinis ar degošām acīm (pat ne Giljermo, jo tad mēs paliktu bez “Pacific Rim”), PJ aprobežojoties ar gādīgā izpildproducenta funkcijām – re, cik veiksmīgi iznāca ar Blomkempu.

Bet tā Džeksons izklaidē pats sevi (un mūs) ar action ainām, visu pārējo palaižot vai nu autopilotā (nu davai davai, beidzies taču ātrāk, lai atkal sākas “mahačs”), vai Endija Seriksa (2nd Unit director) vadībā – ticiet man, Jūs nepamanīsiet starpību. Līdz ar ko filma ir pārbagāta ar darbību, pie tieši tāda paša notikumu trūkuma, kā iepriekšējā daļa, bet cenšas to kompensēt ar jauniem sižeta samezglojumiem, kuru atrisinājums, protams, mūs gaida tikai nākotnē – autori jūt, ka ar visu “Hobitu” ir pamatīgos sūdos (vismaz attiecībā uz reputāciju) un dara visu, lai mēs atnāktu uz trešo daļu. Atnāksim, jā – un tad tiešām beidzot viss!

Bet visu saproti salīdzinājumā – noskatījies filmu “izredzēto seansā” (agri no rīta pagājušonedēļ) un gana pie sevis nospļaudījies, atkārtoti filmu redzēju lieliskajā “Kinoblogeri piedāvā” seansā un sapratu, ka viss nebūt nav tik slikti – mūsu priekšā ir gandrīz lielisks piedzīvojumu kino, kurš vienkārši nav vēl viens “Lord of the Rings”, un nu jau vairs arī nekad nebūs.

Tiksimies pēc gada!