“The Last Stand” (2013)

January 23, 2013  |  Filmas, Raksti

Kad man jautā, kurš ir mans mīļākais aktieris, atbilde vienmēr ir viena – Arnolds Švarcenegers, jo gan vienkārši kičīgi, gan arī nav tālu no patiesības. Visādas detaļas par to, ka tikai periodā 1985-1994 un ar daudziem izņēmumiem, es parasti izlaižu – lai negarlaikotu un lieki nejauktu galvu. Līdz ar ko nevaru teikt, ka viņa “atgriešanos” traki gaidīju – visas iepriekšējās pārāk bieži atstāja pēc sevis skābu pēcgaršu. Bet, ja Švarcim vairs neuzticas ne tikai sieva vai Kalifornijas vēlētāji, bet pat tik rūdīti fani, kā es – tiešām ir klāt pēdējā robeža jeb “Sadursme”!

Jo filmā Švarcis tik tiešām ir “oļd” – ja kadros no svaigākajām “The Tomb” un “Ten” viņš izskatās nedaudz pievilkts un manāmi atsvaidzinājis svaru zāles apmeklējuma grafiku, tad šeit viņš ir ievēlies pa taisno no Governatora krēsla, elsdams, pūsdams un brīžiem pat noasiņodams (You’re bleeding, man. You’re hit! -I ain’t got time to bleed), kas it kā piedod filmai svaigumu un reālismu, jo Ārnija varonis vairs nav neuzveicams terminators. No otras puses, šis noteikti nav viņa “The Unforgiven”, kuru joprojām gaidam, un Ārnija ievainojamība šeit nav metafora visiem tiem ienaidnieku leģioniem, kurus viņš sakapāja visas savas karjeras laikā (Leave anything for us? Just bodies).

Visu filmu cīnījos ar loģiku, kas teica, ka tieši tā arī vajag, un emocijām, kuras stāstīja, kā tieši vajag – loģika teica, ka ir ļoti pareizi neparazitēt uz pagātnes (kā to dara “The Expendables”), bez visiem “I’ll bi bak!” un pārējā, ko varbūt apzināti vai neapzināti gaidam. Emocijas, savukārt, ļoti gribēja jokus un “I’ll bi bak!” (tie ir, taču nebirst kā no pārpilnības raga), un bija ļoti vīlušās, tos nesaņemot. Savukārt tad atkal iejaucās loģika, kas atgādināja, ka jebkas no Arnolda mutes mūsdienās ir smieklīgi, jo, pēc visām bezgalīgajām parodijām (nereti ar paša Arnolda piedalīšanos) viņš jau sen ir personāžs “Arnolds” pats par sevi. Rezultātā visus jokus un smieklīgās atsauces es izdomāju pats, bet tās klausīties bija spiests Musatovs no Kinocast.lv, ar kuru kopā šo filmu skatījāmies.

Un vēl man liekas, ka mēs pamatīgi nenovērtējam Švarca ja ne gudrību (par kuru jau šaubos), tad noteikti apķērību – filmu mierīgi varētu norakstīt kā “kārtejo grāvēju”, ja vien ne pats Arnolds un ļoti, ļoti zolīdā režija no korejieša Jee-woon Kim. Situācijā, kad Arnolds varēja izvēlēties jebkuru un likt tam darīt jebko, viņš izvēlējās tieši šo un deva tam nosacītu rīcības brīvību, kā rezultātā mēs ieguvām vienu no jēdzīgākajiem Holivudas grāvējiem pēdējo gadu laikā – pat nodrillētākās klišejas tiek pasniegtas tā, ka no tām nešķebina, bet action ainās pārmaiņas pēc var saprast, kas vispār notiek. Jā, šeit nav ne miņas no korejiešu trakulībām, taču talants un stingrā roka ir jūtami visu filmas laiku!

Ko man atbildēt visiem, kas grib iet uz kino, lai redzētu “veco-labo Ārniju”? Viņš ir vecs, jā, bet droši ejiet – atgriešanās varbūt nav grandioza vai episka, bet visai pārliecinoša (tā paša “Rambo” līmenī), un mūsdienās tas jau ir daudz. Atcerēsies, iejutīsies – un gan jau izšaus arī ko grandiozu!

Filma kinoteātros no Piektdienas!

 
  • Zandarts

    Nu gan laiki pienākuši – Ārnija jaunās filmas apskats un NEVIENA komentāra.

    • http://kinokults.lv/ Kino Kults

      Neviens jau viņu vēl nav redzējis (izņemot mani), arī ASV debija… 10. (!) vietā, “cumback” vien sanācis – ja vien nebūtu Facebook aptaujas, kas liecina, ka rīt visi pēc darba gāzīs: https://www.facebook.com/questions/543266702364628/

      Un pareizi vien darīs!