“The Lone Ranger” (2013)

July 4, 2013  |  Filmas, Raksti

Dzīvojam laikā, kad filmu budžetiem un peļņas prognozēm tiek veltīts daudz par daudz uzmanības, bieži vien vairāk, kā filmas saturam – atcerēsimies kaut vai neseno jezgu ap “World War Z” un to, cik briesmīgi tā izgāzīsies (realitātē notika pretējais). Tieši tā un pat vēl trakāk gāja ar šodienas pacientu, “The Lone Ranger”, kura veidošanas, atcelšanas, atkalatsākšanas un pārējās peripītijas aizēnoja pilnīgi visu, kas filmā redzams. Varbūt vienīgi Džoniju Depu nē.

Bet nav jau nepelnīti – kad filmu budžeti iet otrajā (bet kopā ar mārketinga izmaksām – trešajā vai ceturtajā) simtā miljonu USD, ballītei sāk pieslēgties tai pavisam nepiederošas personas (līdz pat tabloīdiem). Konkrētais gadījums ir ironisks dubultā (ja ne trīskārši) – paša Džonija anonsēts vēl tālajā 2008. gadā, tam bija jākļūst par kārtējo studijas Disney un Džonija Depa sadarbības veiksmes stāstu (kā “Alise” un “Pirāti”). Taču, kad plānotais budžets sāka pārsniegt 250 milj. USD, Disney overlordi tam piegrieza skābekli – un nelīdzēja ne Depa grimases, ne Gora Verbinska dusmas, ne Džerija Brukhaimera asaras. Pēc negantām budžeta pārplānošanām to izdevās samazināt līdz ne mazāk kolosālajiem 215 miljoniem, pēc kā filmai deva zaļo gaismu – galarezultātā gan iztērēja vēl vairāk, kā sākumā plānoja, un nav ne mazāko šaubu, ka vienīgais pareizais lēmums tajā visā bija lēmums apturēt projektu, kamēr vēl bija tāda iespēja, jo jau skaidrs, ka šī būs viena kolosāla finansiāla izgāšanās. Biznesa ziņas ar dzeltena sniega piegaršu arī šajā blogā, jā!

Bet kapēc tikai finansiāla? Jo filma taču primāri ir absolūta satura katastrofa, un gaišo plankumu tajā ir ļoti, ļoti maz… Ir skaidrs, ka autori mēģinās veidot “jaunos Pirātus” (2/3 no komandas ir pa tiešo no turienes), un tā pat nav problēma, problēma ir tur, ka Tonto galīgi nav kapteinis Džeks Zvirbulis, Ārmijs Hammers galīgi nav šīs filmas Orlando Blūms, bet vieglprātīgās un viegli fantastiskās pirātu vesterna atmosfēras vietā ir sliktā nozīmē negants mikslis no fiziskās (un brīžiem tualetes) komēdijas, jokainas vēstures stundas un, piedodiet, kanibālisma un līdzīgiem ne-Disney tematiem. Laikam vienkārši tiešā tekstā jāsaka, ka ķīmijas starp galvenajiem varoņiem ir nulle (Hammers gan ļoti cenšas, visu cieņu), Deps ar savām grimasēm nu jau izskatās labākajā gadījumā nožēlojami, sižetiski filma pilnīgi nesaprot, kas vēlas būt (gan origin story, gan flashback’i, atriebība, morāle… te ir viss), bet vizuāli tas viss jau ir redzēts simts un vienu reizi, un ne tik sen filmā “Cowboys & Aliens”, kas, kā saprotat, nebūt nav kompliments (otrs variants būtu “Wild Wild West”, kurš, kā saprotat, arī nav). Pēdējā cerība bija uz Goru Verbinski, kura filmas vienmēr ir pārsātinātas ar savdabīgiem vizuāliem gag’iem, un tie ir arī šeit – bet tiiik plānā kārtā, ka rodas tā pati sajūta, kā dzerot 0,5% pienu. Jūs saprotat, ko es domāju.

Var jau arī uzskaitīt “labumus” – filma ir ļoti krāšņa (par tādu naudu…), pāris joki strādā, tās fināls ir gana jestrs (filma iet 2,5 stundas…) un Toms Vilkinsons un Viljams Fičners atstrādā honorārus labākajās Morgana Frīmena tradīcijās. Un zirgs. Bet tas viss griež vēl vairāk, jo ir tik ļoti žēl to cilvēku, kas atdevuši filmai laiku un resursus, kuri ir kvalitatīvi, bet labāk būtu devuši šo naudu kaut kādam Džeisonam Blūmam – pat ja viņš atgrieztos pēc 10 gadiem ar 250 mazbudžeta found-footage filmām, tas tāpat būtu daudz prātīgāks ieguldījums, gan finansiāli, gan arī radoši.

Diemžēl šī pat nav episka vilciena avārija, kur satrakojusies lokomotīve triecas nost no sliedēm un eksplodē kā milzu ugunsbumba no elles (kā “”Battlefield Earth”, piemēram) skatītājiem par izpriecu – izšāvusi visu pulveri vēl ceļā pie mums, tā elsdama un pūsdama tomēr beigu beigās nonāk galastacijā, lai turpat arī atstieptos. Skatījos ar auditoriju, zālē cilvēki vietām smējās – varbūt kaut kas tur arī ir (bet diezvai).

“The Lone Ranger” jau kinoteātros.