“The Wolverine” (2013)

July 26, 2013  |  Filmas, Raksti

Gaidot “The Wolverine”, biežākais, ko varēja dzirdēt, bija “gan jau nebūs slikta, jo sliktāk, kā iepriekšējo, ir grūti izveidot”. Filmas treileri un citi publicitātes materiāli gan nesolīja neko krasi savādāku, un arī režisora nomaiņa gandrīz pēdējā brīdī no ģeniālā Darena Aranofska uz zolīdo, tomēr daudz mazāk intriģējošo Džeimsu Mengoldu (“3:10 to Yuma”, “Walk the Line”) īpaši neiedvesmoja. Tomēr, kā izrādījās, galarezultātā tam visam bija sava nozīme.

Pirmais un galvenais (lai neteiktu – vienīgais), kas Jums ir jāzin par šo filmu, ir tas, ka, salīdzinot ar citiem šīgada supergrāvējiem, tā ir ārkārtīgi piezemēta – un tas ir ļoti, ļoti labi! Jo ir tieši tik daudz veidu, kā sabrukt debesskrāpjiem, pēc otrā-trešā tie jau brūk pilnīgi identiski, piedodiet par cinismu, un pēdējo 3 mēnešu laikā ir brucis vairāk, kā gana (“Man of Steel”, “Pacific Rim”, pat “Star Trek Into Darkness”). Pretēji šīm un daudzām citām filmām (tai skaitā no “X-Men” sērijas), šeit pasaule nekarājas uz mata gala, nav melnā cauruma vai draudošas vispasaules apokalipses, kuru steidzami jākancelē, uz spēles ir likts vien Vilknadzis un viņa liktenis un filma ir visvairāk par to, kas notiek viņa galvā un kapēc (fear not, pietiek arī darbības ainu, bet ceru, ka domu sapratāt). Filmu skatījos jau divreiz, un pēc otrās reizes izkristalizējās viedoklis – filma ir kā labs komikss jeb graphic novel, ar definētu sākumu un beigām, bet arī skaidru saikni ar t.s. universe. Šī arī ir, manuprāt, pieejamākā no visām “X-Men” filmām, jo te nav bezgalīgu mutantu ar grūti izskaidrojamām superspējām, gandrīz tikai pats Vilknadzis.

Kurš, Hjū Džekmena izpildījumā, ir neapstrīdama filmas (nu, visu “X-Men” filmu) veiksme, pērle un ass, ap kuru viss griežas, jo šis ir arī līdz šim veiksmīgākais Vilknadža atveidojums uz kino ekrāniem! Tik veiksmīgs, ka aizēno visu pārējo, kas ir filmā, diemžēl – japāņu aktieri ir ļoti labi piemeklēti, taču nobāl Džekmena priekšā, viss centrālais sižeta kodols ir nedaudz atgremojums no 70-to gadu mafijas filmām, bet action ainas ir tieši tik piezemētas (izņemot varbūt vilciena ainu), lai radikāli kontrastētu ar citām pēdējo gadu supervaroņu filmām. Kas, starp citu, arī izskaidro filmas neizteiksmīgos treilerus.

Bet, kā jau minēju, tas ir drīzāk labi – esmu pārsteigts, jo nekad nedomāju, ka piekritīšu “less is more” pieejai (vismaz ne supervaroņu filmās). Un, pat ja šī nav visu laiku labākā supervaroņu vai pat “X-Cilvēku” filma (“X2” tomēr paliek nepārspēta), tā ir kolosāls progress salīdzinot ar iepriekšējo daļu, kā arī autoru uzdrīkstēšanās iet pret straumi un veidot savu filmu savādāk ir apsveicama – lielākoties viņu pūles ir attaisnojušās!

“The Wolverine” kinoteātros no šodienas!