“Maleficent” (2014)

May 27, 2014  |  Filmas, Raksti

Kas mums pēdējos gados ir reāli pietrūcis kino, kādu filmu? Protams, ka lielbudžeta pasaku filmu no Disney! Protams, ka šis ir sarkasms, bet kur tad bez tā, ja pasaku filmu lokomotīve pat neturpina apstāties – monstruozi budžeti, Holivudas superzvaigznes spilgtās raksturlomās, CGI mošķu pārspēks pār saturu. Šodien par aktuālāko un nebūt ne to sliktāko pārstāvi, Disneja studijas “Maleficent” jeb “Melnā Feja Malefisenta”, kuru savulaik grasījās uzņemt pats Giljermo del Toro!

Līdzīgi kā ar “Alisi Brīnumzemē”, arī šeit oriģinālmateriāls tika transformēts tā, lai izdabātu filmas zvaigznei – kā-nekā, tā tomēr savā ziņā ir Andželīnas Džolijas triumfālā atgriešanās kino virslīgā, tapēc pati “Dusošā Skaistule” filmā ir otrā plāna personāžs, visus filmas notikumus pasniedzot tieši no Malefisentas skatpunkta. Laba ideja, gaidam pilnmetrāžas “Aladinu” no Džina (Bens Kingslijs!) skatpunkta un neizbēgamo “Mazo Nāriņu”, kas pilnībā centrēta ap krabi Sebastianu – kuru šajā gadījumā var veidot ar datorgrafikas palīdzību, krietni ietaupot uz aktiera honorāru (un Disney jau būs bijis pozitīvs precedents ar Reaktīvo Jenotu). Nedaudz aizrāvos, bet domu sapratāt.

Protams, ka visas šīs mūsdienu lielbudžeta pasaku filmas primāri ir domātas tam, lai demonstrētu mākslinieku, dizaineru un specefektu industrijas jaunākos sasniegumus (kas noved pie amizantām sakritībām, jo arī šajā filmā ir tas “tārps” no trešajiem “Transformeriem”, tikai šoreiz nevis mehānisks, bet gan organisks, no saknēm & zariem), un tikai pēc tam – lai izstāstītu stāstu, un arī šī filma nav nekāds izņēmums. Filmas režisors, debitants lielajā kino Roberts Strombergs, ir saņēmis 2 (!) “Oskarus” par māksliniecisko noformējumu – par filmām “Avatars” un “Alise Brīnumzemē” (Disney connection!), līdz ar ko arī šeit pirmo vijoli spēlē tieši vizuālā sastāvdaļa, un, kā jau tas šāda žanra un mēroga filmām ir ierasts, tā droši varēs pretendēt uz “Oskara” balvu kategorijā “Labākā animācijas filma”, jo lielākā daļa no tā, kas redzams filmā (bieži vien arī pati Andželīna), ir datortehnoloģiju radīts.

malef-pic

Un tad jau par Endžiju, jo tieši viņa ir galvenais iemesls, kādēļ šī filma nav vēl viens lielbudžeta snoozefest (jā, es skatos uz tevi, “Oz: The Great and Powerful”), bet gan tīri ciešama, lai neteiktu – rekomendējama pasaku izklaide, jo, pat ar visu pēdējā laika režijas slogu un citām nelaimēm, Džolija pierāda savu superzvaigznes statusu un piepilda filmu ar dzīvību, enerģiju un tikai sev raksturīgo šarmu tā, lai nu jau būtu grūti iedomāties kādu citu aktrisi Malefisentas lomā (protams, atmetot jautājumu, vai filma vispār bija vajadzīga). Turklāt citu aktieru filmā, pa lielam, it kā nemaz nav – Elle Faninga ir ļoti grūti uztverama kā “pasaku princese”, bet īpaši lielisks ir mūsu draugs Šarlto Koplejs, kurš smieklīgi ārdās, ik pa brīdim aizmirstās un sāk runāt ar Dienvidāfrikas akcentu, un neviens viņu nekoriģē.

Pārliecinoši labākā no pēdējā laika (lai gan ko es varu zināt, man patika pat “Sniegbaltīte un Mednieks”) pasaku filmām, “Maleficent” uz ekrāniem jau no Piektdienas, kas nozīmē, ka brīvdienās varat droši plānot ģimenes kino apmeklējumu – sākt pieradināt bērnus pie pasaku mošķiem (un tad jau del Toro filmas sekos organiski). Bet lokomotīve tikai ieskrienas, jo jau nākamvasar – Disney’s “Pelnrušķīte”, no Volandera Keneta Branas!