Rūdolfa Minga “Ļaunuma Atspulgs” (2014)

January 11, 2014  |  Filmas, Raksti

Rūdolfs Mings (patiesībā Miķelsons) ir visai pretrunīgs, lai neteiktu – odiozs personāžs, jo, šķiet, viņa klātbūtne masu medijos ir gandrīz bezgalīga, un arī viedoklis par jauno “talantu/ģēniju/brīnumbērnu” ir gandrīz ikvienam, pat ja ar pašu autoru vai tā daiļradi ir iepazinusies labi, ja sauja cilvēku. Patiesībā jau nemaz nebija tādas iespējas, jo “Ļaunuma Atspulgs” ir viņa pirmā (?) publiski apskatāmā filma (patiesībā – īsfilma, jo iet zem stundas), un uzskatu par savu pienākumu izstāstīt par to blogā, pat ja ikdienā tas ir nedaudz par citu. Vispirms gan ieteiktu iepazīties ar filmas treileri (augstāk), jo tas ir būtiska šī stāsta sastāvdaļa.

Liriska atkāpe – diemžēl (īpaši) Latvijā daudzi cilvēki grēko un jauc uzņēmību ar talantu, un īpaši tas izpaužas radošajā sfērā (un īpaši populārajā mūzikā), un uz pamatotu kritiku par to, ka gala produkts ir, konkrēti izsakoties, sūds, tiek pretīm mestas replikas “Sākumā uztaisi pats, un tad runā!”, vai arī mans favorīts “Viņš vismaz kaut ko dara, bet Tu tikai kritizē!”. Svarīgi gan atcerēties, ka abām lietām – gan darīšanai, gan kritikai – ir minimāla saikne ar gala produkta kvalitāti. Un mūsu jau tā knapajā lokālā kino scēnā vajadzētu vairāk slavēt, kā kritizēt, ko es, patiesībā, arī aktīvi daru (šeit un šeit un arī šeit), bet tad man nevajadzētu vispār neko rakstīt par šo filmu, kas arī nav opcija, to pašu morālo apsvērumu dēļ.

Atgriežoties pie Minga-Miķelsona personības, par kuru tik daudz – galvenā filmas problēma personīgi man ir tas, ka pie visa saprotamā un attiecīgi novērtējamā bezbudžeta un entuziasma es, diemžēl, aiz tā visa tā arī nesaskatīju neko ģeniālu vai satriecošu, kas liktu man gaidīt nākamās, nu jau pamatīgāk finansētās jaunā režisora filmas. Jā, tā ir puslīdz normāli “salikta” no tā, ko jaunais režisors ir līdz šim redzējis ārzemju filmās (kā reizi ar šo filmai, pretēji LV kino ierastajam, nav nekādu problēmu, tā ir salikta kā tipisks krimiķis, ar visiem aktiem, gala pakaļdzīšanos, kulmināciju utt.), bet tas arī viss. Tapēc par centību/uzņēmību un organizēšanu – “Bravo” un vismaz 10, ne mazāk, bet par saturu, salīdzinot gan ar “vispār kino”, gan arī ar veiksmīgākajiem pēdējo gadu pašmāju kino paraugiem, atzīme būtu kaut kur otrā apmplitūdas galā.

Var arī ar bloga lasītājiem saprotamākiem nosaukumiem – tuvākais salīdzinājums būtu latviešu “Sharknado” vai latviešu “Pain & Gain” (un, kā jau viss latviešu kaut-kas, arī tas ir noteikts “kvalitātes zīmogs”), un es pat nezinu, kurš ir glaimojošāks salīdzinājums. Īsumā – filmas visai traģiskie notikumi tiek attēloti ar tik cietam sejām un tādu absurda devu (arī bezbudžeta aktieri un pārējais nepalīdz pārdot realitāti), ka vienīgais, kas atliek, ir histērijā rullēties pa grīdu (ir arī apzināti smieklīgas epizodes, bet vairāk tomēr neapzinātu). Filmā ir arī rēģi (burtiski), bet jo mazāk par tiem, jo labāk.

Noslēgšu ar pozitīvo, kāda arī bija pēcgarša, jo biju izklaidēts, pat ja ne vienmēr tā, kā autori to, iespējams, bija iecerējuši – tapēc ceru, ka filmas autori jau rīt to ievietos YouTube, lai katrs Latvijas iedzīvotājs varētu pats to noskatīties (prasīt par to naudu, manuprāt, ir tikpat ētiski, kā pārdot biļeti uz kāzu video) un izveidot pats savu priekšstatu par filmu un tās autoru, bez mediju un citu starpnieku (arī manis) palīdzības. Vai arī vienkārši to redzētu (ko, pieņemu, lielākā daļa cilvēku, kuri lasa šīs rindas, šobrīd īsti negrasās darīt) – vai tad tas nav ikviena autora mērķis?

“Ļaunuma Atspulgs” kinoteātrī KSuns no 17. Janvāra.