Kino Kults

“Netici visam, kas ir pašsaprotams” (“Tenet”, 2020)

Justīne Ulvinde

Kristofera Nolana jaunākā filma "Tenet" nu jau kādu laiciņu skatāma kinoteātros, tā ka pirmie iespaidi būs nosēdušies – laiks parunāt par "Tenet" strīdīgākajiem aspektiem! Nolanu bieži sauc par emocionāli aukstu režisoru, kurš ne vienmēr māk labi uzrakstīt sieviešu tēlus – vai "Tenet" gadījumā režisors ir mainījies uz labo vai slikto pusi?

“Viņas gaisma” (“The Lighthouse”, “Bāka”, 2019)

Justīne Ulvinde

Šis ir kino darbs, kuru noteikti vieglāk ir redzēt, nekā aprakstīt. Bet tomēr jāuzdod jautājums – ko tad īsti stāsta autori vēlējušies mums piedāvāt, veidojot šo sirreālo, melnbalto, uz 35mm filmas uzņemto kino mākslas darbu - fantāziju vai paranoju? Droši vien jāpiekrīt Egersa amata brālim, režisoram Ari Asteram, sakot, ka filma nepārstāv šausmu kino žanru, vairāk atgādinot eksistenciālu komēdiju. 

“Oza zemes burvis izvirtuļiem” (“Midsommar” / “Saulgriežu kults”, 2019)

Justīne Ulvinde

“I was most excited for you to come” – vārdi, kas izskan Midsommar reklāmas rullītī, izrauti no filmas kopīgā konteksta, šķiet tiešā veidā veltīti potenciālajam filmas skatītājam. Bet pat iepriekšējās Ari Astera filmas Hereditary noskatīšanās nepalīdzēs sagatavoties piedzīvojumam, ko jaunais režisors sagatavojis mums uz sudraba ekrāna zeltainai vasaras kulminācijas dienai.

“Labo nodomu kapsēta” (“Pet Sematary” / “Zvēru kapiņi”, 2019)

Justīne Ulvinde

Stīvena Kinga darbus veiksmīgus padara viņa prasme veidot stāstus par cilvēkiem un viņu pieredzēto, nevis vienkārši aprakstīt pēc iespējas šaušalīgāku notikumu virkni, kurā pasīvi mājo dažādi tēli. Šaušalīgais par tādu kļūst tikai cilvēka acīs, prātā. Viņa varoņi apdzīvo stāstus, veicot izvēles un sastopoties ar to nestajām sekām. Šīs izvēles bieži vien neved pie laba, it īpaši "Pet Sematary" gadījumā.

“Nopūtu māte” (“Suspiria”, 2018)

Justīne Ulvinde

Pieņemot lēmumu iegādāties biļeti uz Gvadanjīno “Suspiria”, skatītājam jābūt gatavam nevis vienkārši skatīt, bet gan piedzīvot filmu, izaicinot savu iztēli. Kinoteātra zālē emocionāli piedzīvotais pielīdzināms atkailinātiem nervu galiem, aizvien pieaugošai neērtības sajūtai, kas lēni gruzd zem ādas, līdz sagaida grotesku kulmināciju.