“Pavlova suns” (“Mindhunter”, 2. sezona, 2019)

Pēc nedaudz ilgākas pauzes, nekā seriāla faniem būtu labpaticies, “Netflix” straumēšanas platformā ar otro sezonu ir atpakaļ Deivida Finčera lolotais “Mindhunter”. Bet divu gadu gaidīšanas laiks šoreiz ir nešaubīgi atmaksājies, jo “Mindhunter” ir atgriezies vismaz tikpat lieliskā formā, kādā tas bija pirmajā sezonā, ja ne pat vēl teicamākā, atkal jau no pašiem pirmajiem kadriem ievelkot skatītājus savā greizu un ļoti, ļoti bīstamu prātu apdzīvotajā pasaulē – un te, protams, vietā skaudrs atgādinājums, ka “Mindhunter” pasaule ir tā pati, kurā dzīvojam arī mēs. 

Lai gan mums nācās ciesties veselus divus gadus, gaidot seriāla otro sezonu, pie tā varoņiem atgriežamies tikai dažus mirkļus pēc notikumiem, ar kuriem noslēdzās pirmā sezona. Holdens (Džonatans Grofs) pēc apkampiena, ko saņēma no Eda Kempera (Kamerons Britons), piedzīvo panikas lēkmi un nonāk slimnīcā, no kuras Bils Tenčs (Holts Makalanijs) viņu aši vien izpesta. Holdens no kļūdām gan diez ko daudz nemācās – lai gan nu jau pārāk tuvā draudzība ar zvērīgo slepkavu Kemperu lika viņam nedaudz apdedzināties, nepaiet nemaz ne tik ilgs laiks, kad Holdens jau atkal sāk siekaloties, vien izdzirdot kāda jauna potenciālā interviju subjekta vārdu. 

Un Holdenam tik tiešām ir par ko siekaloties, jo, viņa un kolēģu pārstāvētās Uzvedības zinātnes nodaļas (“Behavioral Science Unit”) darbiem kļūstot arvien pamanāmākiem, izmaiņas parādās arī pašā Federālās izmeklēšanas birojā (FIB). Sākas jauna pasaules kārtība – vecais, brīžiem izteikti skeptiskais boss ir prom (pirms piespiedu došanās pensijā vēl gan paspējot veltīt krāšņi amizantus epitetus Holdena virzienā – “arrogant, self-serving twerp” un “vainglorious little shit” ir īsta dzeja), viņa vietā ir jauns, entuziastisks priekšnieks, kas par Holdenu fano ar tādu jūsmu, ka boibendu spiedzošo meiteņu faņu pūļiem būtu ko turēt līdzi. Līdz ar to durvis uz jaunām, vēl neizpētītām vietām ir vaļā – tostarp uz Čārlza Mensona cietuma kameru. 

Mindhunter

Bet par spīti tam šī sezona tiek būvēta uz diviem citiem balstiem, jo šoreiz uzmanības centrā krietni vairāk nonāk Bils Tenčs un viņa ģimene, kā arī galvenā kriminālintriga – gandrīz 30 bērnu slepkavības, kas 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā tika pastrādātas Atlantā, Džordžijas štatā, un kuru atrisināšanā iesaistās Holdens un viņa komanda, arvien vairāk sākot pielietot gūtās zināšanas par sērijveida slepkavām un viņu darbu praksē. 

Bet vispirms par Bilu – lēmums šoreiz vairāk ekrānlaika veltīt viņam ir apsveicams kaut vai tikai tādēļ, ka tas nozīmē, ka pavadām arvien vairāk laika kopā ar Holtu Makalaniju, kurš Bila lomā ir vienkārši fantastisks. Šajā sezonā raujoties uz vairākām pusēm vienlaikus, darbu, prātam neaptveramos notikumus ģimenē, Holdena auklēšanu un visas pārējās ķēpas cenšoties noturēt balansā, Bila arvien pieaugošais izmisums brīnišķīgi atspoguļojas Makalanija pārgurušajā sejā, nebeidzamajā aizdedzināto cigarešu straumē un drūmajās nopūtās. Un kā lai nekrīt izmisumā, saprotot, ka sarunas ar nežēlīgiem sērijveida slepkavām vedas vieglāk par vieglu, bet no paša dēla Bils nav spējīgs izžmiegt ārā ne vārda? Nekur gan nav arī pazudis viņa nereti paskarbais melnais humors – “Mindhunter” joprojām ar dažām trāpīgām piezīmēm reizēm pilnīgi negaidīti spēj sasmīdināt. Jo, kad visapkārt ir tik daudz šaušalu, kā tas ir ar mūsu varoņiem, brīžiem vajag nolaist tvaiku, kaut vai ar asprātīgu montāžu, kurā tiek parādīta nestilīgā un nogurdinošā kādas vietas novērošanas rutīna. Citādi spriedze un drūmums pārmāks visu. 

Mindhunter

Baisais bērnu slepkavību vilnis Atlantā tieši to arī sagādā – gan spriedzi, gan drūmumu. Neiztrūkst arī bezspēcība un vienkārša frustrācija – lai gan Holdens par varītēm grib palīdzēt, viņa centieniem (brīžiem gan pat pārāk pašpārliecinātai pārcentībai) nepārtraukti ceļā parādās šķēršļi, gan politiski, gan birokrātiski (neaizmirsīsim, ka angļu valodā FIB nosaukumā esošais “birojs” (“bureau”) ir ļoti tuvās radnieciskās saitēs ar “birokrātiju” (“bureaucracy”)). Reti kam arī dzīvē piemīt tik dīvains sirreālisms, ar kādu var lepoties birokrātijas koridori, kas šajā sezonā noved pie absurdā brīža, kad FIB aģenti vispirms pasūtīto piemiņas krustu vietā saņem kastes ar “Ikea” stila pusgataviem “produktiem”, bet vēlāk kavēšanās dēļ liek Holdenam (baltam vīrietim) ar lielu, baltu krustu rokās neprātīgā tempā bizot pa priekšu piemiņas gājienam, kurā iet galvenokārt melnādaini cilvēki. Secinājumus izdariet paši.

Lai gan izmeklēšanai Atlantā tiek veltīta lielākā daļa seriāla otrās sezonas laika, zīmīgi ir tas, ka tās iznākums gandarījumu nesniegs nevienam – ne Holdenam, ne citiem izmeklētājiem, ne upuru ģimenēm, ne arī skatītājiem, jo arī tobrīd jaunās, Holdena komandas attīstītās metodes nav visvarenas un nespēj atbildēt uz visiem jautājumiem. Ķekši tiks atķeksēti, bet padarīta darba sajūta izpaliek. Deivids Finčers, kurš pats šoreiz ir režisējis pirmās trīs no sezonas deviņām sērijām, bet kura roka nepārtraukti tiek turēta virs notiekošā pulsa viscaur seriālam, jau nu nav no tiem, kas skatītājiem ļautu stāsta beigās justies laimīgiem un apčubinātiem, to viņš ir pierādījis ne vienu reizi vien savas karjeras laikā.

Mindhunter

Par spīti tam, ka šoreiz galveno varoņu uzmanība tiek pievērsta citām lietām, pilnīgi par seriāla sākotnējo “āķi” – intervijām ar slepkavām – aizmirsts arī netiek, un tās joprojām ir ļoti intriģējošas. Bezgalīgi slavas vārdi arī šoreiz jāvelta seriāla aktieru atlasei, kas mērķī pamanās trāpīt spocīgi precīzi – ikviens bēdīgi slaveno slepkavnieku atveidotājs ir teicams. Uz mirkli par prieku visiem pirmās sezonas faniem atgriežas jau iepazītais Eds Kempers, bet šoreiz viņam konkurenci sagādā Deivids Berkovics jeb “Son of Sam” (Olivers Kūpers), Čārlzs Mensons (Deimons Herimans – šo pašu lomu viņš, starp citu, atveidoja arī Kventina Tarantīno “Once Upon a Time… In Hollywood”, kur gan viņa ekrānlaiks bija pavisam niecīgs), kā arī citi, nedaudz mazāk zināmi, bet tikpat baisi noziedznieki.

Mūsdienās interese par “true crime” tipa stāstiem sit neprātīgi augstu vilni, ko nereti pavada diezgan ekspluatatīva piegarša, tāpēc “Mindhunter” pieeja sērijveida slepkavām un viņu paveiktajiem noziegumiem ir īpaši interesanta. Seriāls lieliski “demitoloģizē” šos cilvēkus, pavadot daudz laika, dekonstruējot mītus, ko tādi noziedznieki kā Berkovics vai Mensons ir paši par sevi radījuši un centušies uzturēt, apaudzējot sevi un savus baisos darbus ar perversi fascinējošu auru. “Mindhunter” neļaujas šīm leģendām, tā vietā ar interviju palīdzību plēšot caurumus stāstos un rādot, cik uzpūsti šie “varoņdarbi” ir. Seriāls nekautrējas gan Mensonu, gan Berkovicu, gan citus parādīt kā, protams, bīstamus, bet ne pārdabiskus cilvēkus – viņi lielākoties ir vienkārši prasmīgi manipulatori, kuru briesmu darbos slavas gūšana ir spēcīgs motivējošs aspekts. Daudzi no viņiem gūst baudu, redzot, ka viņi ar saviem darbiem un vārdiem spēj izsist kādu citu no līdzsvara, ko lieliski ilustrē Mensona intervijas aina, kurā negaidīti Tenčs ir tieši tas, kura barjeras nobrūk un kurš ļauj Mensonam sevi ietekmēt.

Interesanti, starp citu, ir arī tas, kā Mensons vispār tiek izmantots stāstā – ņemot vērā, cik “skaļš” ir viņa vārds, varētu sagaidīt, ka viņam tiks veltīts vismaz tikpat daudz uzmanības, vismaz vesela sērija, ja ne pat vairāk, kā tas bija ar Edu Kemperu pirmajā sezonā. Tā vietā Mensons vairāk tiek izmantots kā palīglīdzeklis Bila Tenča iekšējo pārdzīvojumu stāstā, un neko daudz vairāk Mensons ar savu bezgalīgo un nesakarīgo buldurēšanu patiesībā nav arī pelnījis. Holdena intervija ar Mensona pakalpiņu un slepkavību veicēju Teksu Vatsonu, kas seko neilgi pēc tam, ir ar krietni produktīvākiem rezultātiem.

Mindhunter

Tāpat kā pirmajā sezonā, arī šoreiz “Mindhunter” joprojām braši turpina iet pretējā virzienā kino un citās jomās sen zināmajam un postulētajam principam “parādi, nevis pastāsti” (“show, don’t tell”) – asiņainu vai citādi vardarbīgu kadru šeit ir ļoti maz, turklāt daudzi no tiem, kas tomēr parādās, tikai uz mirkli nozib gar acīm jau uzņemtās nozieguma vietu fotogrāfijās. Gan intervijās ar noziedzniekiem, gan krimināllietās, kuru izmeklēšanā aģenti iesaistās, ir tieši pretēji – “pastāsti, nevis parādi”* -, un šādai pieejai ir dubults efekts.

No vienas puses, tā ir jau senzināma patiesība, ka tas, ko skatītāji iedomāsies paši savās galvās, būs krietni baisāks un atmiņā paliekošāks nekā jebkādas zvērīgas ainas, ko seriāls varētu nolikt acu priekšā. Mūsu pašu fantāzijas ir spēcīgākais ierocis Finčera arsenālā, turklāt, informāciju skatītājiem atklājot pa drusciņai, seriāls ļauj interesanti spēlēties ar mūsu pašu priekšstatiem un uzburtajām ainām mūsu prātos. Bilam uzzinot apstākļus par noziegumu, kurā tiek ierauta arī viņa ģimene, mums soli pa solim tiek “iebarots” pa jaunai, arvien šaušalīgākai informācijas kripatai, kas nepārtraukti liek pielāgot bildi, kas ir radusies galvā, – un ar katru teikumu tā kļūst arvien briesmīgāka. Uzreiz parādot galarezultātu, efekts nebūtu ne tuvu tik spēcīgs kā lēnā atklāsme par to, kas patiesībā ir noticis. Reizēm aģentu soļi tukšā, nu jau pamestā mājā, kurā tika izdarīts noziegums, ir baisāki nekā asinīm noklāts līķis.

No otras puses, izvairoties no kadriem ar nozieguma vietām un līķiem, seriāls arī demonstrē zināmu iejūtību pret upuriem un to tuviniekiem, jo patiesībā jau nav neapstrīdama pamatojuma, kāpēc mums tas būtu jāredz, izņemot mūsu pašu nedaudz slimīgo ziņkāri. “Mindhunter” līdz ar to arī nedaudz pārmetoši krata pirkstu skatītāju virzienā un reizēm nekautrējas mūs arī pārmācīt. Vienā no šīs sezonas iespaidīgākajām ainām Bils intervē vienu no tā saucamā BTK  (“bind, torture, kill”) slepkavas upuriem, kuram izdevās izbēgt no slepkavas ķetnām (neaizmirsīsim, ka BTK ēna pār seriālu ir kritusi jau no pirmās sezonas pašiem pirmsākumiem, un otrajā sezonā viņš palēnām tiek iepīts arī galvenajā stāstā). Vīrietis intervijai ir piekritis tikai ar nosacījumu, ka Bils neskatīsies viņam virsū, līdz ar to Bils visus jautājumus uzdod, sēdēdams mašīnas priekšējā sēdeklī, bet viņa intervējamais sēž aizmugurē. Finčers, kurš režisēja šo sēriju, paliek uzticīgs Bila dotajam solījumam – lai gan ik pa brīdim nedaudz pietuvojoties intervējamajam vīrietim, viņa seju ne Bils, ne arī mēs, skatītāji, tā arī neredzam. Kādam tas, iespējams, var radīt vilšanos, jo, sak, ja jau kamera tā ķircinājās, tad varēja arī sagādāt šokējošo gandarījumu. Bet seriāls tomēr uzdod jautājumu – vai tiešām tev to vajag?

Mindhunter

Gan saistībā ar noziedznieku intervijām, gan arī citiem seriālā aplūkotajiem notikumiem joprojām aktuāls ir jautājums, uz kuru gan katram skatītājam ir jāatbild pašam, – cik daudz par seriālā apspriesto lasīt un pētīt pirms skatīšanās un seriāla laikā? No vienas puses, paņemot pauzi, lai ienirtu Vikipēdijas nebeidzamajos labirintos, regulāri tiek pārtraukts seriāla plūdums, kuram būtu vērts vienkārši ļauties. Bet, no otras puses, vairāk uzzinot par notikušo un tā apstākļiem, var pamanīt daudz sīku papilddetaļu, kas var sniegt gandarījumu, tās atpazīstot, kas citādi būtu paslīdējušas garām. Piemēram, Bila sarunā par BTK slepkavu, garāmejot izmestā frāze, ka BTK jau nu gan nav tāds vīrietis, kas ietu uz baznīcu, iegūst pavisam citādu nozīmi, zinot, ka patiesībā BTK killeris ne tikai bija uzcītīgs baznīcas kalps, bet bija pat ievēlēts kā savas baznīcas padomes vadītājs (un viena upura līķi aizvilka uz baznīcu, lai tur nofotografētu dažādās sasietās pozās – bet līdz šim notikumam seriālam vēl jātiek). 

Seriālam žonglējot ar dažādiem stāsta pavedieniem, neizbēgami gan kaut kas beigu beigās nedaudz paliek novārtā, un šoreiz diemžēl nelaimīgā loze atkal, tāpat kā pirmajā sezonā, ir kritusi Holdena un Bila sabiedrotajai doktorei Vendijai Kārai. Lai gan Anna Torva joprojām ir brīnišķīga Vendijas lomā, seriāls vēl joprojām, šķiet, īsti nezina, kā patiešām veiksmīgi iesaistīt viņu pārējā stāstā. Vendija lielāko laiku pavada nošķirta no abiem aģentiem, līdz ar to esot atrauta no viņu piedzīvotajiem notikumiem, un viņas individuālā sižeta līnija šķiet nedaudz nomaļāka un nesniedz tik daudz gandarījuma. Taču labās ziņas ir, ka, neskatoties uz to, Vendijai šajā sezonā tomēr ir vairāk darāmā, nekā tas bija pirmajā riņķa dancī, – papildus neiztrūkstošajām privātās dzīves peripetijām viņai šoreiz tiek arī dota iespēja intervēt dažus noziedzniekus, kā arī sezonas gaitā ir jauki sekot līdzi viņas un Bila plaukstošajai, arvien sirsnīgākajai draudzībai. Cerams, ka nākotnē situācija arvien uzlabosies, jo gan Torva, gan skatītāji ir to pelnījuši.

Mindhunter

Par seriālu varētu runāt ļoti daudz – tas ir veidots ar īpašu rūpību, kur katrs elements būtu analizējams un apspriežams ilgi, kaut vai tas, kā kamera riņķo un spēlējas ar skatu punktiem un kā šajā stāstā viens skatiens spēj pateikt tikpat daudz, cik vesela vārdu plūsma. Bet vēl pašā noslēgumā pāris vārdi jāvelta seriālā skanošajai mūzikai – arī otrajā sezonā sēriju ik pa brīdim ir dzirdamas dažādas lieliskas un labi zināmas dziesmas (īpaši jāuzteic seriāla pašā pirmajā ainā lietotā “Roxy Music” nekomfortablas sajūtas raisošā, diezgan baisā “In Every Dream Home A Heartache”, kā arī “Fleetwood Mac” izpildītā “Tusk”, jo… tā ir “Tusk” un to nevar nepieminēt). Īpaši pacenties ir arī komponists Džeisons Hils, kura radītās melodijas regulāri liek šermuļiem skriet pār kauliem. “Mindhunter” turklāt ir seriāls, kuram nevajadzētu “skipot” sākuma titru montāžu – kaut vai tikai tāpēc, lai otrās sezonas pēdējās sērijas titru montāžas mūzikas izmaiņas radītu maksimālu efektu.**

Atliek vien cerēt, ka “Netflix” priekšnieki šoreiz būs žēlīgi un seriāla trešajai sezonai būs lemts tapt – un tad jau vēl un vēl, jo materiāla, lai cik tas baisi arī izklausītos, ir gana. Finčeram padomā esot piecas sezonas, un, ja tās visas izdosies īstenot un pārvarēt pirmo divu uzstādīto latiņu, tad mūs gaida vēl daudz lielisku stundu aģentu Forda un Tenča un doktores Kāras kompānijā.

Seriāls “Mindhunter” skatāms “Netflix” straumēšanas platformā!

* Taču tas nebūt nenozīmē, ka seriāls visu izburto skatītājiem priekšā. Finčers, viņa scenāristi un pārējā komanda paļaujas uz skatītāja iesaisti, vērību un prasmēm pašiem “uzķert” dažādus sīkumus. Un reizēm vecā labā “show, don’t tell” pieeja arī nāk talkā – to īpaši var just baisas auras apvītajās ainās, kurās ik pa brīdim sastopam BTK slepkavu.

Mindhunter

** Finčers un nevainīgu balstiņu koris jau ir zināma kombinācija – neaizmirsīsim “The Social Network” treileri. Bet šoreiz efekts ir vēl daudzkārt baisāks, titru montāžā ar kora palīdzību seriālam šķietami dodot balsi visiem Atlantas slepkavību upuriem.