“Mednieks un ledus karaliene” intervijas: Šarlīze Terona

Gaidot krāšņo pasaku fimu “Mednieks un ledus karaliene”, piedāvājam jums intervijas ar filmas galveno lomu atveidotājiem – ar Universal Pictures, UzKino un airBaltic labvēlību Kinoblogeri.lv paviesojās Hamburgā, kur notika filmas Eiropas preses konference, un iztaujāja Krisu Hemsvortu, Šarlīzi Teronu, Emīliju Blantu un režisoru Sedriku Nikolā-Trojanu par visām filmas detaļām!

Noslēgumā – apburošā Furiosa un Ulda Burkevica mūza/Kannu kinofestivāla draudzene Šarlīze Terona:

Jūs filmā atveidojat ļauno karalieni, kura skatītājiem ir pazīstama vēl pēc pirmās filmas daļas. Bet šoreiz jums līdzās darbojas jūsu māsa, arī karaliene un arī ļaunais tēls. Vai bija kāds īpašs veids, kā jūs gatavojāties savām lomām?

Terona: Mēs gājām karalieņu skolā. Tā bija kā divu nedēļu gara nometne.

The HuntsmanKādēļ izvēlējāties atgriezties pie šīs lomas? 

Terona: Spēlēt ļaundari bija jautri. Tas ir tiešām patīkami, ka tev tiek dota iespēja darīt kaut ko neierastu. Man šķiet, ka to ir  vieglāk darīt šādās fantāzijas filmās ar tādiem elementi kā maģija, bagātīgām un lielām pasaulēm. Tajās ir vieta šādiem tēliem. Mums netiek dot daudz šādu iespēju, jo īpaši ja stāsts notiek mūsdienās. Emīlija,protams, jokoja, sakot, ka mēs pētījām psihopātiskus sērijveida slepkavas. Kad mēs veidojām pirmo filmu, manā prātā vienmēr bija šis ikoniskais karalienes tēls no visiem tik labi pazīstamās animācijas filmas – tas, kā viņa izskatījās, kā viņa uzvedās. Aktieri cenšas atrast to “enkuru”, pie kā pieturēties savos tēlos.

Ko mēs varam sagaidīt no Ravennas šoreiz?

Terona: Man patīk tas, ka Ravenna ir diezgan liela mīkla. Filmas gaitā mēs uzzinām par viņu ko vairāk, bet viņas apstākļos šāda dzīve un šāda izturēšanās pret cilvēkiem būtu bijusi normāla. Viņai nebija lielas izvēles. Viņa pati ir sava ļaunākā ienaidniece. Ravenna savā dziļākajā būtībā sadzīvo ar milzīgām bailēm.

Jums ir plaša pieredze tēlot konfliktējošus, negatīvus tēlus (aktrise ir saņēmusi “Oscar” balvu par galveno lomu filmā “Monster”):

Terona: Mani vienmēr ir ļoti interesējuši sērijveida slepkavas un zinātne par uzvedību – kā strādā mūsu smadzenes, kāpēc mēs rīkojamies tā, kā mēs to darām. Es varu sēdēt restorānā un nemitīgi vērot cilvēkus. Es esmu tā dīvainā, baisā lūriķe, kas sēž stūrī. Tas bija mans sākuma punkts manam tēlam. Kad es domāju par karalieni, es sapratu, ka pirmajā filmā viņas rīcība, nogalinot jaunās meitenes, man atgādināja sērijveida slepkavu, kas jūtas tā it kā spēlētu dieva lomu.

The HuntsmanVai redzat sevī daudz no tēla, ko atveidojāt?

Terona: Es nekad neesmu spēlējusi tēlu, kurš man nepatiktu vai kuru es vismaz nedaudz nesaprastu. Es nemaz nezinātu, kā to darīt. Ir brīži, kad es paskatos uz savu tēlu un tiešām novērtēju to, cik traka viņa ir. Bet reizēm man absolūti riebjas tas, kāds cilvēks viņa ir. Bet, veidojot viņas tēlu, es centos saprast vismaz to, kādi bija viņas dzīves apstākļi, kas noveda viņu šādā situācijā. Es jau sen sapratu, ka nevar sēdēt jaukā, ērtā viesnīcā un teikt: “Es nekad neko tādu nedarītu.” To ir ļoti viegli pateikt, bet, kamēr tu neesi iekāpis tā otra cilvēka kurpēs un neesi pieredzējis viņa apstākļus, tu nevari apgalvot, ko tu darītu vai nedarītu. Es to patiešām sapratu, kad filmējos “Monstrā” (“Monster”). Jo vairāk es šo sievieti iepazinu, jo vairāk es sapratu, ka mums visiem ir vienkārši ārkārtīgi paveicies, ka mēs neesam nokļuvuši šādā situācijā.

Vai bija interesanti vēlreiz sadarboties ar Krisu Hemsvortu?

Terona: Ja tu satiec aktieri pēc vairākiem gadiem kopš strādājāt kopā pirmoreiz, bet sajūta ir tāda, ka tikāties tikai dienu iepriekš, tas diezgan daudz ko par viņu pasaka. Kriss nav mainījies, un viņš patiešām ir tāds, kāds viņš ir – lielisks džeks, kurš izprot savu darbu un māk to izbaudīt. Viņš ir lielisks.

Un kā bija sastrādāties ar Emīliju Blantu un Džesiku Časteinu?

Terona: Es vēl nekad nebiju strādājusi kopā ar divām tik spējīgām aktrisēm kā Džesika un Emīlija. Viņas man vienmēr lika būt formā kā aktrisei un padarīja visu šo pieredzi tik neaizmirstamu. Vienmēr ir patīkami atrast stāstu, kurā sieviešu tēli ir veidoti tā, ka tie šķiet patiesi. Manuprāt, kino ir piemirsis par tiem laikiem, kad sievietes bija lielisku stāstu centrā un bija tikpat sarežģītas un konfliktu māktas kā vīrieši. Bet tas ir fantastiski, ka kādu pēdējo desmit gadu laikā situācija ir sākusi mainīties, un cilvēki to jūt.

Skatītāji varēs atgriezties pasaku valstībā kopā ar “Mednieks un ledus karaliene” jau pavisam drīz – filmas pirmizrāde gaidāma jau 11. aprīlī kinofestivālā “Spektrs”, bet regulārajos kino seansos filma būs skatāma no 15. aprīļa.