2018. gada top filmas

Šķiet, neesam paspējuši ne aci pamirkšķināt, kad vēl viens gads nu jau teju būs cauri. Kā jau kino pasaulē tas ir ierasts, arī šogad mūs ir gaidījuši daudz un dažādi lielo un ne tik lielo ekrānu piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Tāpēc nu jau tradicionāli laiks vilkt galus kopā un palūkoties, kas tad šogad ir uz mums atstājis vislielāko iespaidu.

Atšķirībā no citiem gadiem, šogad nedaudz pamainījām gada topa formātu – šoreiz paeksperimentējām ar tradicionālāku topu, kur visas filmas ir sarindotas secībā. Par uzmanību un mīlestību kopā beigās cīnījās gandrīz 40 dažādas filmas, bet, apkopojot rezultātus, vairākām filmām tika vienāds punktu skaits, līdz ar to dalītas vietas un kopā – skaists un apaļš divdesmitnieks, kurā ietilpinājām 38 filmas!

Starp citu, sarakstu ar filmām atradīsiet arī mūsu “Letterboxd” profilā – pieglabājiet, lai varētu viegli izsekot, kas jau ir redzēts un kas vēl jānoskatās!

Apostle, BlacKkKlansman, The Mule, Overlord, Apostle, Melnais KKKlanmens, Narkokurjers, Operācija "Overlord"

20. vieta – “Apostle”, “BlacKkKlansman”, “The Mule”, “Overlord”

Gareta Evansa “Apostle” bija jauns eksperiments režisoram, kuru iepriekš labi zinājām kā mūslaiku cīņu mākslas filmu ekspertu (“The Raid”). Bet, veidojot “Apostle”, Evanss ar “Netflix” svētību no Indonēzijas pārcēlās uz dzimto Velsu, kur mums izstāstīja pabaisu, bet fasinējošu un nedaudz raganīgu stāstu, kur ķermeniskas šaušalas, nemūsdienīga noskaņa un pilnīgs vājprāts filmas noslēdzošajā daļā sagādāja vienkārši lielisku izklaidi – tiem, kam vājāki nervi, gan neiesakām.

Spaikam Lī pēdējos gados bija veicies ar dažādām sekmēm, bet pat viņa atzītākās filmas kaut kā nespēja izsisties vispārējā kino jūklī. To nu nekādi nevar teikt par viņa svaigāko veikumu – “BlacKkKlansman”, kas, lai gan ir vēsturiska filma, kas balstīta uz patiesa stāsta par melnādainu policistu, kurš iefiltrējas vietējā kukluksklanā, šobrīd šķiet aktuālāka nekā jebkad. Gaidīsim “BlacKkKlansman” vārdu izskanam arī starp “Oskaru” nominantiem (filma, starp citu, ieguva Kannu kinofestivāla “Grand Prix” jeb 2. vietu), bet līdz tam brīdim var paspēt vēl uzmeklēt un noskatīties šo Lī asprātīgo, bet arī dziļi skaudro veikumu.

– Tas, ka Klintam Īstvudam ir 88 gadi, nekādi nenozīmē, ka Klints sāktu domāt par iešanu pensijā – tieši pretēji, šogad viņš ir paspējis izlaist veselas divas flmas! Pirmā, “The 15:17 Train to Paris”, līdz mūsu kinoteātriem gan nenonāca, bet otrā “The Mule” (“Narkokurjers”) – kinoteātros būs skatāma jau no 4. janvāra. Bet dažiem no Kino Kulta jau bija iespēja noskatīties Klinta svaigāko veikumu, kur pats Īstvuds turklāt ir redzams galvenajā lomā, un tas ir bijis gana iespaidīgs, lai iekļūtu vēl šī gada topā!

– Pirms filmas iznākšanas klīstošās baumas, ka Džūliusa Eiverija “Overlord” esot kārtējais turpinājums “Cloverfield” franšīzei (tā nav), iespējams, filmai izdarīja lāča pakalpojumu, jo krietni labāk būtu bijis uz to skatīties kā uz patstāvīgu vienību – lielisku Otrā pasaules kara šausmu kino ar paranormāliem elementiem. Turklāt uzvarētāji noteikti bija tie, kas izmantoja izdevību un filmu kopā ar mums noskatījās k/t “Kino Citadele” SCAPE zālē, kuras skaņu sistēma un milzu ekrāns lika briesmām likties jo īpaši skaudrām.

Aquaman, Fahrenheit 11/9, Searching, Revenge, Akvamens, Meklēšana, Atriebība

19. vieta – “Aquaman”, “Fahrenheit 11/9”, “Searching”, “Revenge”

– Šogad DC komiksu kinopasaulē valdīja lielāks klusums nekā citus gadus, jo DC azotē bija tikai viena filma. Bet, aplaizījusi brūces pēc “Justice League” nedienām, “Warner Bros.” studija kaut ko tomēr izdarīja pareizi ar Artura Karija solo piedzīvojumiem, jo filma ir izpelnījusies krietni vairāk atzinības nekā daudzi no iepriekšējiem šīs pasaules “dalībniekiem”. Par patiesu triumfu šo arī varbūt nosaukt gluži nevar, bet Džeimsa Vana filma liek ar cerīgāku skatu lūkoties DC komikspasaules turpmākajā virzienā. Turklāt kur vēl jums būs iespēja redzēt, kā Nikola Kidmena norij zelta zivtiņu?

– Šogad pie skatītājiem nonāca jauns amerikāņu dokumentālā kino lielpersonības Maikla Mūra veikums “Fahrenheit 11/9”, un, protams, Mūram bija ko teikt. Filma pievērsās 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanām un Donalda Trampa prezidentūrai – tās nosaukums attiecas uz 2016. gada 9. novembri, kad tika oficiāli paziņots, ka Tramps ir uzvarējis prezidenta vēlēšanās, un, protams, nevaram nepamanīt arī līdzību ar cita ASV un visā pasaulē zīmīga datuma 11. septembra jeb 9/11 (pēc amerikāņu modes datumu pierakstīšanā) pierakstu. Mēs dzīvojam trakos laikos, un tieši dokumentālais kino un tādi cilvēki kā Mūrs spēj likt mums ievērot lietas, ko citādi neievērotu, un mēģināt saprast neizprotamo.

– Lai gan varētu likties, ka “screen capture” žanrs, kur filma tiek veidota, skatītājiem rādot tikai to, kas notiek uz varoņu datorekrāniem, vispiemērotākais būtu dažādas kvalitātes pakāpju šausmenēm (skat. “Unfriended”), Anīša Čangatija filma “Searching” pierādīja, ka tā gluži vis nav. Šis formāts ir ļoti labi izmantojams arī spraigiem, kvalitatīviem trilleriem, turklāt filma arī sagādāja lielisku galveno lomu Džonam “Haroldam” Čo, kurš filmā atveido tēvu, kurš mūsdienu tehnoloģiju laikmetā (ar visām no tā izrietošajām sekām) izmisīgi cenšas atrast savu pazudušo 16 gadus veco meitu.

– Atsevišķas sarunas vērts ir arī atriebes kino žanrs, pie kura varam skaitīt visdažādāko veidu filmas, sākot ar baisiem atriebes trilleriem un beidzot pat ar komēdijām. Korālijas Faržē filma “Revenge” ir vairāk nekā cienīgs pienesums šim kino tik populārajam žanram, tajā pamanoties ieviest arī patīkamas jaunas vēsmas. Stāsts par meiteni, kura pēc tam, kad viņu viņas mīļākais un viņa draugi ir centušies nozūmēt, izdzīvo un pēc tam dodas atriebties saviem pāridarītājiem, ir enerģijas un spriedzes pilns, turklāt saņem plusiņus par ļoti feministisko piesitienu!

You Were Never Really Here, Faces Places, Tevis te nebija, Sejas, ciemi

18. vieta – “You Were Never Really Here”, “Faces Places”

– Pēc pamatīgā skandāla, ar kādu beidzās Linnas Remzijas darbs pie Natālijas Portmanes vesterna “Jane Got a Gun” pirms dažiem gadiem (detaļas, ja nezināt, gan jau paši mācēsiet atrast), režisores fanus nomāca jautājums, kad vispār Remzijai vēl tiks dota iespēja veidot kādu filmu. Tāpēc prieks par “You Were Never Really Here” ir dubults – Remzija ne tikai ir atpakaļ, bet ir atgriezusies ar vērienu! Psiholoģiskā trillerkrimināldrāma nebūs pati vieglākā skatāmviela, bet tas būs tā vērts – kaut vai Vokina Fīniksa snieguma dēļ, par kuru viņš Kannu kinofestivālā izpelnījās labākā aktiera apbalvojumu.

– Pilnīgi citādu kino piedzīvojumu sagādās Anjēzes Vardas un franču fotogrāfa JR kopīgi režisētā un veidotā dokumentālā filma “Faces Places”, kurā neparastais Vardas un JR duets apceļo dažādus Francijas ciematus un vietiņas, kur abi satiek vietējos iedzīvotājus un izdrukā milzīgus, melnbaltus porterus, ko pielikt uz ciematu ēkām. Arī šis cilvēcības pilnais stāsts pie mums bija nonācis no Kannu kinofestivāla – jāatzīmē gan, ka vēl no pagājušā gada izlaiduma. Bet, kā zinām, kas lēni nāk, tas labi nāk, vai ne?

Widows, Atraitnes

17. vieta – “Widows”

Pēc 2013. gada triumfālā veikuma “12 Years a Slave” visa kino pasaule ar aizturētu elpu gaidīja, ko tad režisors Stīvs Makvīns darīs tālāk. Izrādījās, ka elpu aizturēt nācās diezgan ilgi, jo viņa jauno filmu sagaidījām tikai šogad, bet tā bija tik neparasta un interesanta izvēle, ka pilnībā attaisnoja diezgan ilgo gaidīšanu. Kurš gan būtu iedomājies, ka pēc nopietnas verdzības drāmas Makvīns metīsies veidot ne visai plaši zināma 80. gadu britu TV seriāla rīmeiku? Taču “Widows” pierādīja, ka Makvīns zina, ko dara, sagādājot mums grodu, pamatīgu trilleri par sieviešu komandas īstenotu laupīšanu pēc tam, kad citas laupīšanas laikā bojā iet viņu vīri. Apbēdinoši pārsteidzoši ir tas, ka, balvu sezonai tuvojoties, par šo Makvīna veikumu kaut kā ir galīgi aizmirsts, turklāt filma palika arī skatītāju ne līdz galam novērtēta. Atliek vien mums visiem nosolīties, ka nākamreiz centīsimies vairāk, jo šādas filmas pieaugušiem cilvēkiem tāpat vien apkārt nemētājas!

Private Life, Shut Up and Play the Piano

16. vieta – “Private Life”, “Shut Up and Play the Piano”

– “Netflix” vārdu sarakstā redzēsiet vairākkārt – tieši pēdējo pāris gadu laikā straumēšanas gigants sāk arvien labāk attīstīt arī tieši savu filmu pusi. Ja iepriekšminētais “Apostle” neizklausās pēc kaut kā, kas ietu pie sirds, garām nenošausiet, izvēloties Tamāras Dženkinsas sirsnīgi sāpīgo dramēdiju “Private Life”. Filma stāsta par kādu precētu pāri, kuri vairs abi nav pašos jaunības gados un izmīsigi cenšas tikt pie bērniņa. Galvenajās lomās – gandrīz vienmēr (“The Amazing Spider-Man 2” tomēr īsti nevaram piedot) lieliskais Pols Džiamati un burvīgā, bet mūžam šķietami nenovērtētā Ketrīna Hāna.

– Mūzikas dokumentālā kino žanrs ir īpašs zvērs – pie tā droši vien varam skaitīt gan bieži vien neizteiksmīgas koncertfilmas, gan arī aizraujošus, dziļus un pamatīgus grupu un izpildītāju kino portretus. “Shut Up and Play the Piano”, kas stāsta par pašpasludināto ģēniju un pianistu Džeisonu Čārlzu Beku jeb “Chilly Gonzales”, parastā klasifikācijā neietilpst, bet tiem, kas ir gatavi izzināt Gonzalesa personību, noteikti iesakām mesties šajā piedzīvojumā – pat ja par viņu iepriekš nekas nav dzirdēts. Filmas nosaukums, starp citu, ir atsauce uz Gonzalesa faniem, kuri viņam regulāri sakot, lai viņš aizveras un vienkārši spēlē klavieres.

Incredibles 2, Paddington 2, Lieliskie 2, Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2

15. vieta – “Incredibles 2”, “Paddington 2”

– Jau no sākta gala viena no “Pixar” animācijas studijas filmiņām, kurām fani izmisīgi ir lūguši turpinājumus, ir bijusi 2004. gada filma “The Incredibles”. Pēc 14 gadu pauzes beidzot esam arī sagaidījuši ilgi kāroto sīkvelu – fanfaru skaņas šoreiz varbūt bija mazākas nekā pirmās filmas gadījumā, bet atkalsatikšanās ar Parru ģimenīti, kuru šoreiz piemeklējušas jaunas likstas, bija vairāk nekā patīkama. Filmas finansiālie panākumi bija vairāk nekā iespaidiīgi, tā ka trešie “Lieliskie”, visticamāk, ir tikai laika jautājums.

– Burvīgās filmas par lācēnu Padingtonu, kurš dzīvo Londonā kopā ar Braunu ģimeni un, protams, iekuļas dažādās nedienās, brīnišķīgi iemieso paša lācēna teikto: “If we are kind and polite, the world will be right.” (“Ja būsim jauki un pieklājīgi, pasaulē viss būs kārtībā.) Arī otrā Pola Kinga režisētā filma sagādāja milzumdaudz mīļuma un sirsnības, turklāt šoreiz ļaundara lomā varējām redzēt Hjū Grāntu, kuram šī filma un šogad iznākušais britu miniseriāls “A Very English Scandal”, cerams, nodrošinās karjeras renesansi.

Utoya, 22. July, Bohemian Rhapsody, A Quiet Place, The Shape of Water, Ūteija, 22. jūlijs, Bohēmista rapsodija, Klusā pasaule, Ūdens forma

14. vieta – “Utøya: July 22”, “Bohemian Rhapsody”, “A Quiet Place”, “The Shape of Water”

– Kino vēsturē ir neviena vien sakritība, kad viena gada laikā iznāk divas filmas par vienu un to pašu tēmu. 2018. gads arī nebija izņēmums šajā ziņā, jo skatītāju uzmanībai tika piedāvātas veselas divas filmas par 2011. gadā notikušo teroraktu Norvēģijā. Taču tikai viena no filmām – Ērika Popes “Ūteija, 22. jūlijs” – ir spējusi ielauzties mūsu gada filmu topā (piedod, Pol Grīngrās, tavs veikums “22 July” šoreiz paliek ārpus strīpas). Popes filma gan ir domāta tikai cilvēkiem ar dzelzs nerviem (un arī tiem būs grūti) – tā reāllaikā atveido terorista uzbrukumu jauniešu nometnei, notikumus rādot tikai no upuru puses, ne reizi neminot uzbrucēja vārdu, jo viņš vienkārši nav pelnījis šādu gandarījumu.

– Viena no gada neapšaubāmi strīdīgākajām filmām ir beigu beigās tomēr Braiena Singera režisētā “Queen” solista Fredija Merkūrija biogrāfiskā filma “Bohemian Rhapsody”. Šķēpi par šo veikumi ir lauzti un vēl tiks lauzti (kaceklis mūsu gaidāmajam rakstam arī par gada pārvērtētākajām un nenovērtētākajām filmām), bet nenoliedzami ir tas, ka Rami Maleka sniegums Merkūrija lomā ir vairāk nekā atzīstams, un to pašu var teikt arī par filmas kopējo efektu, kur, protams, liels nopelns ir filmas izskaņā redzamajam grupas “Live Aid” koncerta atveidojumam un “Queen” dziesmām kā tādām, kas skan viscaur filmai.

– Paceliet rokas visi tie, kas kādreiz dzīvē būtu iedomājušies, ka Džims no “The Office” režisēs vienu no efektīgākajiem šausmu trilleriem 2018. gadā! Un tad nolaidiet rokas visi tie, kas tās pacēla, jo neticam, ka jūs tiešām to būtu spējuši paredzēt. Bet tieši tā arī notika – Džons Krasinskis ar “A Quiet Place” sagādāja vienu no oriģinālakajiem un spriedzes pilnākajiem pārdzīvojumiem kino zālē šogad ar savu šausmu stāstu par ģimeni, kas cenšas izdzīvot pasaulē, ko ir pārņēmuši monstri, kas sadzird jebkuru skaņu un līdz ar to pāri palikušos cilvēkus spiež dzīvot absolūtā klusumā.

Giljermo del Toro triumfālajam sasniegumam “The Shape of Water” ir tas gods parādīties jau otrajā gada filmu topā pēc kārtas – tā kā daži no Kino Kulta filmu jau bija paspējuši noskatīties festivālā pagājušogad, filma paspēja iekļūt jau pagājušā gada topā. Un līdz ar to šī gada topā tā ir varbūt negaidīti zemā vietā, jo balsis ir vienkārši sadalījušās pa abiem gadiem. Bet tas nu nekādi nemazina del Toro romantiskā un šarmantā stāsta par mīlestību starp nedzirdīgu sievieti un zivjcikvēku vērtību – “Oskarus” par gada labāko filmu par smukām acīm vien tomēr arī nedod.

Lady Bird, Lady Bird: Laiks lidot

13. vieta – “Lady Bird”

Vēl vienu režisoriski patīkamu pārsteigumu šogad sagādāja Grēta Gerviga ar savu pilnmetrāžas debijas filmu “Lady Bird”. Lai gan Gērvigu iepriekš bijām pieraduši redzēt kameras priekšā, viņa ar pārliecību ir iesēdusies arī režisores krēslā. “Lady Bird” aizskāra sirdi ikvienam, kurš kādreiz ir bijis tīnis, kuram, protams, liekas, ka neviens uz pasaules tevi nesaprot un ka viss ir nostājies pret tevi. Gerviga turklāt sagādāja patiešām fantastiskas lomas Sēršai Ronanai un arī Lorijai Metkalfai, kuras abas izpelnījās “Oskara” nominācijas. Pie tādas tika arī pati Gerviga, kura kļuva tikai par piekto sievieti vēsturē, kas ir tikusi nominēta “Oskaram” kā labākā režisore.

Cold War, The Death of Stalin, Aukstais karš, Staļina nāve

12. vieta – “Cold War”, “The Death of Stalin”

– Pirms trim gadiem poļu režisors Pāvels Pavļikovskis triumfēja visās iespējamās balvu pasniegšanas ceremonijās ar savu melnbalto un minimālistisko, bet aizgrābjošo filmu “Ida”. Šogad uz lielajiem ekrāniem ir nonākusi Pavļikovska nākamā filma, un tā ir vismaz tikpat lieliska kā viņa iepriekšējais veikums. “Aukstā kara” stāsts par kāda pāra mīlestību ir balstīts uz Pavļikovska vecāku iepazīšanās un laulības stāsta, un, tāpat kā “Ida”, arī šis stāsts iekrāsojas tikai melnbaltos, bet ļoti spilgtos toņos.

– Prieks, ka, lai gan filma uz mūsu kino ekrāniem nonāca vēl pašā, pašā gada sākumā, šogad redzēto apkopjot, tomēr neaizmirsām arī par Armando Januči ārkārtīgi melno, bet ļoti asprātīgo un dzelošo satīru “The Death of Stalin”. Januči, kuru labāk zinām kā politisku satīru veidotāju TV ekrānos (“The Thick of It”, “Veep”), šoreiz izķidāja notikumus Padomju Savienībā pēc Staļina nāves un darīja to ar sev tik ierasto aso humoru, kas lika skatītājiem smieties, vēderu turēdamiem, par spīti uz ekrāna redzamajām zvērībām un šaušalām. Filma, starp citu, ir balstīta uz komiksa!

First Reformed

11. vieta – “First Reformed”

Pola Šreidera vārds kino pasaulē labi ir zināms vēl no 70. gadiem, un šogad Šreiders pēc pēdējām pāris filmām, kas bija visnotaļ neveiksmīgas (vai kāds vēl atceras “The Canyons” ar Lindsiju Lohanu un pornozvaigzni Džeimsu Dīnu?), triumfāli atgriezās ar “First Reformed”. Atliek vien tikai žēli nopūsties, ka filma pie mums nebija skatāma uz lielajiem ekrāniem, jo stāsts par mācītāju, kurš piedzīvo ticības krīzi, būtu to pelnījis. Tāpēc no sirds iesakām filmu uzmeklēt straumēšanas platformās – kaut vai tikai Ītana Hoka snieguma dēļ, kas, iespējams, ir labākais viņa plašajā un daudzveidīgajā karjerā. Cerams, ka turpmāk vairāk redzēsim Šreideru šādā formā.

Annihilation

10. vieta – “Annihilation”

Aleksa Gārlanda filma “Annihilation”, kas ir visnotaļ brīvi balstīta uz Džefa Vandermēra grāmatas ar tādu pašu nosaukumu, ir vēl viena filma, kuras gadījumā kārtējo reizi nākas žēli nopūsties, ka mums nebija iespēja šo veikumu redzēt uz lielajiem ekrāniem. Šoreiz gan pie vainas bija tas, ka studija “Paramount” pati no filmas nedaudz sabijās un, lai atpelnītu potenciālos zaudējumus, filmas izplatīšanas tiesības ārpus Ziemeļamerikas pārdeva “Netflix”. No otras puses, varbūt tas arī filmai bija ieguvums, jo tādējādi tā, cerams, tika pie krietni lielākas auditorijas, nekā tā citādi šis neparastais, nebūt ne vieglais, bieži vien nekomfortablais, bet ārkārtīgi ievelkošais un fascinējošais zinātniskās fantastikas delīrija sapnis būtu izpelnījies. Ja vēl neesat paspējuši to noskatīties, slēdziet iekšā savus “Netflix” nekavējoties! Un ar nepacietību gaidām, ko Gārlands izvēlēsies kā savu nākamo režijas projektu.

Green Book, Ceļvedis

9. vieta – “Green Book”

“Green Book”, tāpat kā iepriekšminētā Klinta Īstvuda “The Mule”, ir filma, kas uz mūsu kino ekrāniem nonāks vēl tikai nākamā gada sākumā (25. janvārī), bet Kino Kulta kolektīvam bija izdevība šo Pītera Farelija komēdijdrāmu noskatīties vēl pirms Ziemassvētkiem. Fareliju, protams, līdz šim labāk zinājām kā traku, bet smieklīgu komēdiju režisoru, kurš darbojās tandēmā ar savu brāli Bobiju, veidojot tādas komēdijas kā “Dumb and Dumber” un “There’s Something About Mary”. Taču ar “Green Book” Farelijs iet nedaudz citu ceļu – lai gan filmā humors ir neiztrūkstošs, stāsts par melnādainā džeza pianista Dona Šērlija (Maheršala Ali) tūri pa ASV dienvidu štatiem 60. gados šofera Tonija (Vigo “Aragorns” Mortensens) pavadībā pievēršas arī nopietnām tēmām, kā rasisms un ģimenes nozīme mūsu dzīvēs.

A Star Is Born, Hereditary, Zvaigzne ir dzimusi, Reinkarnācija

8. vieta – “A Star Is Born”, “Hereditary”

– Lai gan “A Star Is Born” ir jau ceturtā (ieskaitot 1937. gada oriģinālu) Holivudas versija tam pašam stāstam, Bredlijam Kūperam savā režijas debijā tomēr izdevās atrast jaunas šķautnes jau zināmajiem uzlecošās un norietošās zvaigznes tandēma līkločiem. Filma pārsteidz ne tikai ar Bredlija prasmēm, rokās turot režijas grožus, bet arī ar pašu Bredliju vienā no divām galvenajām lomām (tādu viņu jūs vēl nebūsiet redzējuši), kā arī ar popdīvas Lady Gaga vairāk nekā pārliecinošo sniegumu popzvaigznes Alijas lomā. Par ļaunu nenāk arī tas, ka filmas skaņu celiņš, kura tapšanā savu roku, protams, pielika arī pati Lady Gaga, ir tik lipīgs, ka to tā arī nav izdevies izslēgt vēl kopš oktobra, kad filma iznāca uz lielajiem ekrāniem. “We’re far from the shallow now!”

– Reizēm šķiet, ka šausmu kino žanrs ir tik piesātināts un pārsātināts, ka tajā kaut ko jaunu vairs ir grūti izdomāt. Bet tā tomēr vēl nav – to pierādīja Ari Asters ar savu pilnmetrāžas debiju režisora krēslā “Hereditary”. Filma, kas sagādāja vienkārši fantastisku lomu Tonijai Koletei (vēl joprojām nespējam pārdzīvot to ainu pie ģimenes vakariņu galda), sarūpēja daudz negaidītu pavērsienu un triku, kas lika baiļu skudriņām skriet pār kauliem un ne vienu reizi vien palēkties kinoteātra krēslā. Kolektīvi izjustās bailes reizēm spēj sagaidāt vairāk baudījuma nekā kopīgi smiekli, un “Hereditary” ir lielisks šīs hipotēzes piemērs. Ar nepacietību gaidām Astera nākamo veikumu “Midsommar” – viņa pirmais pieteikums “lielajā” kino bija viarāk nekā lielisks.

First Man, Mission: Impossible - Fallout, Pirmais cilvēks uz Mēness, Neiespējamā misija: Sekas

7. vieta – “First Man”, “Mission: Impossible – Fallout”

– Ko darīt pēc tam, kad esi šķietami sasniedzis gandrīz visu iespējamo ar savu filmu (izņemot labākās filmas “Oskaru”, kā labi atceramies)? Ja tu esi Deimiens Čazels un tava pēdējā filma bija “La La Land”, tad atbilde ir – tagad laiks lūkoties ārpus atmosfēras. Čazela skatienu piesaistīja Mēness un cilvēks, kurš pirmais uz tā spēra savu kāju, – Nīls Ārmstrongs. Čazela lieliskā biogrāfiskā filma sagādāja gan emocionālus pārdzīvojumus, pateicoties Raiena Goslinga un Klēras Fojas fantastiskajiem sniegumiem, gan arī piedāvāja vienu no elpu aizraujošākajām ainām, kas šogad redzētas kino, kad Ārmstrongs un viņa komanda nolaižas uz Mēness. Žēl tikai, ka šī filma, līdzīgi kā Stīva Makvīna “Widows”, netika līdz galam skatītāju novērtēta.

– Līdzīgu jautājumu – kādos neprātos mesties tālāk – sev uzdeva arī “Neiespējamās misijas” tandēms Toma Krūza un Kristofera Makverija personā. Ar pārgalvīgiem trikiem slavenā franšīze un tās galvenais stārs, šķiet, bija jau parādījuši tik daudz neprāta darbu, ka tālāk jau vairs nav kur. Bet nekā! Izrādījās, ka Makverijam un Krūzam vēl ir daudz pārsteidzošu action ainu padomā, turklāt ne vienmēr pat vajag likt Krūzam karāties pie lidmašīnas sāna, lai panāktu vajadzīgo efektu, – reizēm pietiek vienkārši ar kārtīgi brutālu dūru vicināšanu vīriešu tualetē. “Mission: Impossible – Fallout” neapšaubāmi ir viena no lieliskākajām action filmām šogad, turklāt latvisks lepnums vēl ir par to, ka filmas tapšanā savu roku pielika arī mūsu pašu “Aerodium” komanda.

Isle of Dogs, Three Billboards Outside Ebbing, Missouri, Suņu sala, Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā

6. vieta – “Isle of Dogs”, “Three Billboards Outside Ebbing, Missouri”

– Pēc kārtīgās izciemošanās “Viesnīcā “Diženā Budapešta”” fiktīvajā Zubrovkas republikā Vess Andersons savu uzmanību pievērsa Japānai, turklāt šoreiz filmu veidoja leļļu animācijas tehnikā, ar kuru jau iepriekš bija sasniedzis kārtīgus panākumus ar “Fantastic Mr. Fox”. “Isle of Dogs” nezaudē ne kripatu no Andersonam raksturīgā humora un stila, pamanoties arī pamatīgi aizkustināt visus skatītājus ar savu atgādinājumu, ka suņi ir tik tiešām uzticīgi draugi (par filmas centieniem apmelot kaķus vēl varētu pastrīdēties). Un vienmēr ir prieks Andersona filmās kaut vai tikai dzirdēt viņa ierastos sabiedrotos – Bilu Mareju, Edvardu Nortonu, Bobu Balabanu, Frānsisu Makdormandu un citus.

– Ja jau ieminējāmies par Frānsisu Makdormandu, tad par viņu arī paturpināsim. Tieši Makdormanda šogad “Oskaru” pasniegšanas ceremonijā tika pie zeltītās statuetes kā labākā aktrise par savu sniegumu Mārtina Makdonas filmā ar neparasto nosaukumu “Three Billboards Outside Ebbing, Missouri”. Pati filma pilnībā attaisnoja savu neierasto nosaukumu, sagādājot visdažādāko emociju spektru visiem tās skatītājiem ar savu stāstu par māti, kas cenšas panākt, ka policija atrisina viņas meitas izvarošanas un slepkavības lietu. Un filmas absolūtajā centrā nepārtraukti ir tieši Makdordmanda, no kuras filmas laikā nav iespējams novērst ne aci.

Phantom Thread, Roma, Neredzamais pavediens, Roma

5. vieta – “Phantom Thread”, “Roma”

Pola Tomasa Andersona “Phantom Thread” nomināli arī ir viena no vēl pagājušā gada filmām, kas pie mums uz kino ekrāniem nonāca šī gada sākumā, tāpēc ir prieks, ka, liekot kopā savus gada topus, neaizmirsām arī par to. Jo filma ar savu visnotaļ greizi nepareizo mīlasstāstu, kurā atradīsiet arī negaidīti daudz humora, to noteikti ir pelnījusi. Daniels Dejs Lūiss apgalvo, ka šī būšot viņa pēdējā loma kino – žēl, protams, ja tā izrādīsies taisnība, bet, ja nu tā, tad viņam vismaz būs izdevies atvadīties no skatītājiem ar stilu. Gan vārda tiešā nozīmē, jo viņa atveidotais Reinoldss Vudkoks ir modes mākslinieks, gan arī pārnestā, jo Vudkoku varam piepulcēt jau tā pagarajam DDL spilgto varoņu sarakstam.

– To, ka “Netflix” oriģinālfilmu padarīšanu ir ņēmuši pavisam nopietni un ir gatavi un ieinteresēti cīnīties par visaugstākajiem apbalvojumiem, absolūti pierāda Alfonso Kuarona jaunā filma “Roma”. Ideālā gadījumā gan šo melnbalto, bet tik krāšņo stāstu, kura veidošanā Kuarons iedvesmojies pats no savas bērnības, mēs visi varētu skatīties uz vislielākajiem ekrāniem. Bet, pat ja skatīsieties to savā viedtālrunī (labāk jau ne, bet, nu, var sanākt visādi), “Roma” jūs ievilks savā pasaulē jau ar pirmajiem kadriem un liks iegrimt savas galvenās varones kalpotājas Kleo ikdienā, kurā pārdzīvojumu nav ne par matu mazāk kā citās dzīvēs. Gaidām “Roma” vārdu starp “Oskaru” nominantiem.

Spider-Man: Into the Spider-Verse, The House that Jack Built, Zirnekļcilvēks: Ceļojums Zirnekļpasaulē, Māja, ko uzcēla Džeks

4. vieta – “Spider-Man: Into the Spider-Verse”, “The House That Jack Built”

– Lai gan varētu likties, ka pēc kārtējā Zirnekļcilvēka lielā ekrāna reboot, Spaidijam pievienojoties “Marvel” kino pasaulei, ar šo tēlu viss nu bija vislabākajā kārtībā, studijai “Sony”, kā izrādās, piedurknē bija paslēpts vēl viens dūzis – pavisam jauna Zirnekļcilvēka versija, bet animētā formā. “Spider-Man: Into the Spider-Verse” turklāt neniekojas – kāpēc gan pievērst uzmanību tikai vienam Pīteram Pārkeram, ja tā vietā varam iepazīties ar veselu čupu Zirnekļcilvēku? Komiksos, kā zināms, tēliem bieži vien eksistē daudz un dažādas versijas, un tā nu šeit mēs tiekam iepazīstināti gan ar Mailzu Moralesu, gan Zirnekļsievieti jeb Gvenu Steisiju, gan pat tādu ekscentrisku personāžu kā Pīteru Cūkeru… Par to, vai šī ir visu laiku labākā Zirnekļcilvēka filma, fani droši vien vēl varētu pastrīdēties, bet nenoliedzami ir tas, ka tā pilnīgi noteikti ir topa augšgalā ar modernu enerģiju, detalizētu pasaules atveidojumu, foršu mūziku un sirsnīgu stāstu pašos pamatos.

Larsu fon Trīru, šķiet, nekad nav īpaši interesējis vai uztraucis tas, ko par viņu domā skatītāju masas – savas filmas viņš veido sev un tādas, kāds pats tās grib taisīt. Tas arī, protams, nozīmē to, ka šo režisoru skandāli un pretrunas ir pavadījuši jau labu laiku, bet jaunus trača augstumus fon Trīrs ir sasniedzis ar savu svaigāko veikumu “The House That Jack Built”, kas stāsta par kādu sērijveida slepkavu un viņa noziegumiem. Filma pirmizrādi piedzīvoja Kannās, kas atcēla pirms dažiem gadiem pasludināto liegumu fon Trīram tur rādīties pēc viņa apšaubāmas dabas jokiem un izteikumiem, un tur sacēla veselu vētru. Bet, kā jau bieži mēdz ar šādām filmām gadīties, krasās viedokļu atšķirības tieši uzkurina interesi par to vēl vairāk – un daudzi no tiem, kas saņemas šim kino pārbaudījumam, par to beigu beigās ir stāvā sajūsmā.

Kriminālās ekselences fonds

3. vieta – “Kriminālās ekselences fonds”

Gadā, kad Latvija svin savu simtgadi un mūs priecēja īsta vietējo filmu pārbagātība, būtu bijis pavisam savādi, ja gada filmu topā neiekļūtu neviens pašmāju veikums – tā, protams, nav, bet interesanti ir tas, ka “Kriminālās ekselences fonds” ir neatkarīgi no visām simtgades programmām veidots darbs. Pirmais pilnmetrāžas veikums Oskaram Rupenheitam, kuru iepriekš zinājām kā vienu no “Piena” īsfilmu autoriem, sagādāja neprātīgi daudz smieklu ar, khm, autentiskajiem dialogiem, komiskajām kriminālsituācijām un vienkārši lieliski izkopto unikālo stilu, kur sajaucās pa druskai gan no 70., gan no 80., gan no 90. gadiem. Daudzi no citātiem jau ir iegājuši tautas folklorā, ne viens vien droši vien arī uzzinājām dažus jaunus izteicienus, kādi iepriekš nebija dzirdēti, un kopumā bija vienkārši liels prieks, ka mums ir jauna amizanta komēdija, par ko smieties vēl ilgi. Turklāt tā filmu noslēgt ir jāmāk – tie, kas redzēja (un, spriežot pēc apmeklējuma, tādu ir daudz!), zinās, par ko ir runa.

Avengers: Infinity War, Atriebēji: Bezgalības karš

2. vieta – “Avengers: Infinity War”

Ilgi gaidītais brīdis šogad beidzot pienāca – “Marvel” kino pasaule jau no pašiem pirmsākumiem bija palēnām, ķieģelīti pa ķieģelītim tuvojusies visu konfrontāciju konfrontācijai jeb cīņai ar trako titānu Tānosu. Cerības uz “Infinity War” tika liktas lielas, un ļoti lielā mērā tās arī attaisnojās, jo Tānoss mūsu iemīļotajiem varoņiem ievārīja tik pamatīgu putru, ka izstrēbt to būs ļoti grūti. Kā nekā, visu stāstu vienā paņēmienā izstāstīt nemaz nebija iespējams – šī filma MCU spēcīgākos tēlus atstāj uz ļoti drūmas nots, sakautus un šokētus par iznīcību, ko nespēja novērst. Tas, ka “Infinity War” izstāstīja tikai pusi stāsta, ir arī visbiežāk pret filmu vērstā kritika – sak, nav jau te, ko pārdzīvot, viss jau vēl tikai atrisināsies. Bet, neskatoties uz to, Džo un Entonijs Ruso sakūra īsti titāniskas elles ugunis visiem varoņiem, kurus tomēr esam pieraduši filmu beigās redzēt kā uzvarētājus. Jau nākamgad redzēsim, ar ko šī stāsta daļa beigsies un arī kam tā beigsies – MCU, protams, turpinās griezties uz riņķi arī pēc “Avengers: Endgame”, bet, visticamāk, vairs ne jau ierastajā sastāvā.

Suspiria, Suspiria

1. vieta – “Suspiria”

Šī gada filmu topā pārliecinošu pirmo vietu ir ieņēmis Lukas Gvadanjīno veidotais ļoti nosacītais rīmeiks Dario Ardžento klasiskajai šaušalu filmai “Suspiria”. Ļoti nosacītais tāpēc, ka patiesībā ar Ardžento filmu Gvadanjīno veikumam kopīga ir ļoti maz – tikai tik, cik nedaudz stāsts, kurš gan arī ātri vien dodas pilnīgi citā, bet tikpat neprātīgā virzienā (ja ne vēl neprātīgākā). Filma nav tā vieglākā skatāmviela, bet tos, kas ir gatavi tās izaicinājumam, sagaida lēni hipnotizējošs, brīžiem asinis stindzinoši šaušalīgs un sevī ievelkošs stāsts par raganām, deju, kolektīvo vainas apziņu, cilvēces spēju pastrādāt briesmu darbus un daudz ko citu. To visu turklāt pavada Toma Jorka lieliskā mūzika, bet uz ekrāna redzam vienmēr fantastisko Tildu Svintoni pat ne dubultā, bet trīskāršā lomā! Atliek vien smagi nopūsties, ka filmai pie mums gāja galīgi traki – uzvarētāji šoreiz ir tie, kas paspēja to noskatīties, jo par šo darbu, visticamāk, tiks runāts vēl ilgi. Un dažas ainas no šīs filmas mēs nespēsim aizmirst vēl ilgi – ja neomulīgi lika justies jau spoguļotā mēģinājumu telpa filmā “Black Swan”, tad “Suspiria” šokā par tur notiekošo liks žoklim atsisties pret grīdu.

Par filmām balsoja: Alvis Gļeba, Augusts Barkovskis, Līva Spandega, Reinis Važa, Sergejs Musatovs, Sergejs Timoņins, Uldis Burkevics, Zane Timoņina.