“Dēmonu gūstā” un režisora Marcus Nispel radošā filmogrāfija

Iznākot viņa jaunākajai – piektajai – pilnmetrāžas filmai “Backmask”, laiks apskatīt ne pārāk plašo, bet visai interesanto režisora Markusa Nispela filmogrāfiju. Dzimis Frankfurtē, viņš savu karjeru uzsāka Young & Rubicam reklāmas aģentūrā, bet jau 20 gadu vecumā pārcēlās uz studijām un dzīvi ASV, kur sāka aktīvu karjeru reklāmas rullīšu un videoklipu jomā. Uz šo brīdi Markuss Nispels ir režisējis kopumā vairāk kā 1000 rullīšus tādiem zīmoliem kā AT&T, Audi, Canon, Coca-Cola, Dr Pepper, Kodak, Levi’s, L’Oréal, Marlboro, Mercedes-Benz, Nike, Panasonic, Pepsi, Sprite, UPS, VISA Gold, MTV, ABC, CBS, NBC un daudziem citiem.

Mūzikas video jomā panākumi ir vēl graujošāki – tika veidoti klipi tādiem māksliniekiem, kā Spice Girls, Lil’ Kim, Simply Red, Puff Daddy, Bush, No Doubt, the Fugees, George Michael, Janet Jackson, Elton John, Billy Joel, Aretha Franklin, Cher, Nina Hagen, Mylène Farmer, Mariah Carey, Tony Bennett, Bette Midler, LL Cool J, Bryan Adams, Gloria Estefan. Nav vēl Joseph Kahn līmenis, bet tuvu!

Marcus NispelSkaidrs, ka pēc tādiem panākumiem (un balvām no Clio, Moebius, MTV un Billboard) nekavējoties sekoja kino piedāvājumi. Draudzība ar aktieri Arnoldu Švarcenegeru gandrīz rezultējās mistiskā grāvēja “End of Days” režijā, taču pēdējā brīdī Markuss no projekta “noleca” visuresošo “radošo nesaskaņu” dēļ (kuru cēloni mēs tā arī nekad neuzzināsim), Nispela vietā filmu režisēja Pīters Hajamss un tā iznāca diezgan viduvēja. Nākamais mēginājums nāca 2003. gadā, un tas bija piedāvājums, no kura nedrīkstēja atteikties – no paša Maikla Beja! Te arī varam sākt mūsu filmogrāfiju:

1) “The Texas Chainsaw Massacre”, 2003
Savu lielā kino karjeru Nispels iesāka visai strauji, izšaujot visu to niknumu, kurš bija uzkrājies pa reklāmas rullīšu, mūzikas video un kino falšstartu gadiem – ar leģendārā Toba Hūpera ne mazāk leģendāŗās filmas “The Texas Chain Saw Massacre” rīmeiku Maikla Beja studijas Platinum Dunes paspārnē. Saplūstot Beja un Nispela vizuālajiem stiliem, sanāca tieši tas, uz ko (paši autori) cerēja – glamūrīgs, līdz sīkākajām detaļām vizuāls, bet biedējošs un brīžiem perversi vardarbīgs horror, kurā mūsdienu sieviete Džesika Bīla spiedza, kliedza, bet tomēr varēja pati par sevi pastāvēt. Žanra cienītāji spļaudīsies, bet mēs tomēr apgalvosim, ka šis ir viens no labākajiem šausmeņu rīmeikiem, kurš ne tikai neapgāna oriģināla slavu, bet pat ziņā to pat izceļ!

Filmai jau bez Nispela klātbūtnes (bet toties ar “Fast & Furious” sērijas zvaigzni Džordanu Brūsteri) tapa daudz vājāks sīkvel-prīkvels, bet tagad franšīze ir pavisam citu cilvēku gādīgajās rokās. Un varbūt labāk, lai tur arī paliek – bet mēs atcerēsimies šo:

2) “Pathfinder”, 2007
Ir tādas filmas, kuras atšķir izcili neprātīgi koncepti, kurus izdzirdot iekšējais bērns sāk reizē raudāt laimes asaras, čurat biksēs (arī no laimes) un visādi citādi nepieklājīgi izrādīt savu sajūsmu, un viduvējs, bieži vien destruktīvs izpildījums, no kura raudi jau kā pieaugušais, un pa īstam. Pārsvarā šie koncepti ietilpst vienā teikumā, un ir pārāk labi, lai būtu patiesība – “postapokalipse, kur pūķi cīnās ar tankiem un helikopteriem” (filma “Reign of Fire”), “visas mūsu bērnības filmas, shaken & stirred” (filma “Doomsday”)… kā jau nopratāt, “Pathfinder” ir viena no šī tipa filmām.

Diemžēl galīgi ne Fenimora Kūpera darba ekranizācija, bet par to pašu tēmu – savāda variācija par vēsturisko/indiāņu filmu, kur apzināti demonizētie vikingi laupa un posta nākamos prēriju kazino īpašniekus, kurus aizsargā bālģīmis-renegāts Kārļa Urbāna personā. Par pakaļdzīšanās ainu ar ragavām – desmit balles (pēc piecu baļļu skalas), par visu pārējo kādas divas… jebkurā skalā. Lai gan žanra cienītāju vidē šādu filmu sauc par fun curiosity, un tā pat ir iemantojusi kulta slavu (Unrated versijā). Ja ir garstāvoklis, var mēģināt:

3) “Friday the 13th”, 2009
Nedaudz saskumuši par savu pēdējo filmu performanci, bet joprojām azarta un apņēmības pilni, Platinum Dunes producenti izdomāja, ka nav nekā labāka, kā divreiz iebrist vienā upē – un režisēt modernizēto “Friday the 13th” rīmeiku uzaicināja vistu, kura izdēja viņu pirmo zelta olu! Metaforu pārbagātību šajā rakstā nedaudz atsvērs tas, kas šoreiz plāns pilnīgi un galīgi izgāzās – Džeisons nebūt nav Leatherface, un rezultātā no visiem iemīļotās “Friday the 13th” filmu humora un ironijas pāri nepalika nekas, bet ar nopietnu seju to visu uztvert nav iespējams. Vēl viena glamūrīgā šausmene, kur jaunieši-imbecīļi mirst kā mušas no tikpat neinteresantā Džeisona mačetes – un nav pat žēl. Lieki teikt, ka nākamā sērijas filma atkal būs totāls un galīgs reboot, un šoreiz bez Nispela:

4) “Conan the Barbarian”, 2011
Pirms četriem gadiem Nispels dabūja lielāko budžetu savā karjerā, jo kādam tik ļoti patika “Pathfinder” (un viņš nezin par resursu boxofficemojo.com). Šis kāds ir – paldies Dievam – nu jau iepriekšējie “Conan” licences turētāji, mūsu draugi, “The Expendables” producenti Ari Lernera un Nu Image/Millenium Films personās.

Grūti pateikt, kas tieši nogāja greizi, bet, pa lielām šaibām, kaut kādā ziņā pilnīgi viss – galīgi neslikts, kompetents, nekaitīgs un tīri izklaidējošs fantasy grāvējs pats par sevi, tas burtiski apkaunoja Konana labo vārdu, un salīdzinājumā ar Nispela versiju, pat “Conan the Destroyer” liekas mākslas kino pērle. Par filmu ātri aizmirsa visi, ieskaitot skatītājus, Nispelu un galvenās lomas atveidotāju Džeisonu Momoa, pēdējiem diviem gan šī izgāšanās īsti netika piedota. Ko tur daudz – lasiet mūsu recenziju!

5) “Exeter”/”Backmask”/”Asylum”, 2015
Pārlasam iepriekšējo paragrāfu un padomājam labi, kapēc 2012. gadā (!) uzfilmēto filmu mēs redzam tikai tagad? Sazvērestība turpinās – kādēļ katrā valstī filmu sauc savā vārdā (Latvijā, piemēram, vispār “Demonu gūstā” – nu kurš kaut ko tādu vispār izdomā?), un ko šādā filmā dara nopelniem bagātais Avataru mednieks Stīvens Lengs? Atbildes, visdrīzāk, atradīsiet filmā (ja jums pietiks dūšas to noskatīties), bet mūsu priekšā ir pirmā Markusa Nispela oriģinālfilma, pie tam pēc paša idejas un daļēji arī scenārija. Visi jau pārbaudītie žanra atribūti gan ir vietā – vieglprātīgu jauniešu bariņš, pamests un dēmonu apsēsts trakonams un pāris ļoti sulīgas (“R reitings”, johaidī) nāves, gluži kā režisora pirmajā filmā!

Kā turpināsies Nispela karjera, kādiem līkločiem tā vēl ies cauri – to paredzēt nevar neviens, bet tikmēr “Dēmonu gūstā” Latvijas kinoteātros jau šonedēļ: