Kinoblogeru 2015. gada filmas

2015. gads jau tuvojas beigām, kas nozīmē, ka mūsu virzienā no visām iespējamām malām plūst neskaitāmi “gada labāko lietu” saraksti. Arī Kinoblogeri sasparojās un vienojās kopīgā sarakstā, kurā izcēla savas šī gada top filmas. Tā kā sarindot filmas topā, piešķirot tām vietas, var būt pārāk sāpīgi, tad katrs no deviņiem topa dalībniekiem nosauca savas gada filmas, un kopīgajā topā tika ievērots princips “1 filma = 1 balss”. Tas nozīmē, ka saraksta būtība ir drīzāk “filmas, kuras mēs šogad vēlamies izcelt” – un, lai gan dažām no tām aizstāvju un popularizētāju ir vairāk nekā citām, ikviena šeit pieminētā filma atrodas šeit tāpēc, ka tā ir spējusi atstāt pamatīgu iespaidu.

Pāris interesantu faktu, pirms ķeramies pie lietas:

  • Kopā tika nosauktas 43 dažādas filmas.
  • Nebija nevienas filmas, kas parādītos pilnīgi visos sarakstos.
  • 23 filmas tika pieminētas tikai vienu reizi.
  • Viegls spoileris vai tīzeris – visvairāk pieminējumu saņēma divas filmas.

1 balss – 23 filmas

little prince

  • Ant-ManMarvel mašinērijai šis kino gads uz lielā ekrāna beigu beigās laikam nav izdevies pārāk iespaidīgs (it īpaši ja salīdzinām ar pagājušā gada Captain America: The Winter Soldier un Guardians of the Galaxy dubulttriecienu), bet arī viņu mazākajam varonim ar sarežģīto tapšanas vēsturi izdevās izpelnīties vietu kaut vienā gada topā. 
  • Ausma – neiztiksim arī bez kādas latviešu filmas pieminēšanas – Lailas Pakalniņas melnbaltos toņos veidotais stāsts par sarežģītajiem padomju laikiem ir ievērots ne tikai dzimtenē, bet arī plašākā mērogā, saņemot arī pa kādai balvai.
  • Avengers: Age of Ultron – arī Marvel gada centrālais notikums patiešām paliekošu iespaidu laikam nav mācējis radīt, ja jau ir parādījies tikai vienā topā, taču par dzīvi studijas lielie bosi diez vai var sūdzēties, jo naudiņa makā turpināja ripot un šogad Marvel izdevās pa tiešām triumfēt arī uz mazajiem ekrāniem. 
  • Carol – Toda Heinsa filmu Latvijas skatītājiem uz lielā ekrāna būs iespējams baudīt nākamgad, ar ko, iespējams, varam izskaidrot to, ka šī gada apkopojumā filma parādās tikai vienu reizi – dažiem bija iespēja ar šo darbu iepazīties maijā Kannu kinofestivālā, kur filma saņēma jūsmīgas atsauksmes un atzinību.
  • Danny Collins – filma par padzīvojušo rokzvaigzni, iespējams, daudziem paslīdēja garām, bet šis varētu kalpot kā pamudinājums uzmeklēt šo darbu – pirms neilga laika galvenās lomas atveidotājs Als Pačino turklāt tika nominēts Zelta globusam par sniegumu šajā filmā (jā, jā, tas viss ir tirgus, bet tāpat sekojam tam līdzi, vai ne?).
  • Dope – arī šī ir viena no filmām, ko būtu vērts uzmeklēt, jo Dope, līdzīgi kā Danny Collins, iespējams, līdz šim nebija pamanīts veikums, bet filma ir ievērības cienīgs, savdabīgs un traks stāsts ar kriminālu piesitienu deviņdesmito gadu hiphopa ritmu pavadījumā.
  • Far from the Madding Crowd – izrāvis visu skatītāju sirdis no krūtīm un sašķaidījis tās ar āmuru smagajā un neaizmirstamajā The Hunt, Tomass Vinterbergs ķērās pie Tomasa Hārdija (kura darbi ir aptuveni tikpat jestri kā The Hunt) grāmatas Far from the Madding Crowd ekranizācijas, kas izdevās ar visnotaļ labiem rezultātiem – skatītājus gaida skaista un smeldzīga filma.
  • Fort Tilden – ar indie komēdijām ir kā ar bitēm (nekad neko nevar zināt), bet šis asprātīgais stāsts par divu draudzeņu centieniem nokļūt pludmalē varētu būt riska vērts, it sevišķi road trip filmu faniem.
  • Going Clear: Scientology and the Prison of Belief – starp Kinoblogeru gada filmām ir iespraukušās arī pāris dokumentālās filmas, ieskaitot Aleksa Gibnija atklāto stāstu par saientoloģijas reliģijas kulta apšaubāmajām aizkulisēm, kam vajadzētu kalpot kā milzīgai brīdinājuma zīmei.
  • Hungry Hearts – tiem, kas pēc Star Wars: The Force Awakens būs sev atklājuši Ādamu Draiveru un vēlēsies iepazīties ar citiem aktiera veikumiem, ir vērts skatīties Hungry Hearts virzienā (Draivers un viņa ekrāna partnere Alba Rorvahera saņēma Labākā aktiera un Labākās aktrises balvas Venēcijas filmu festivālā), bet jādara tas ir ar zināmu piesardzību, jo filmas neparastais tonis var nebūt visiem pa prātam.
  • Irrational Man – Vudijs savu pulksteņa cienīgo darbīgumu turpināja arī šogad, šoreiz skatītājiem piedāvājot stāstu par filozofijas profesora mokām – sajūsmas spiedzieni par Irrational Man noteikti bija klusāki, nekā ierasts, bet pat viduvējs Vudijs parasti ir labāks par vidusmēra masām, kas pārpludina kinoteātrus ikdienā. 
  • Knock Knock – šogad svētki bija Īlaja Rota faniem Latvijā, jo uz ekrāniem bija redzamas veselas divas viņa režisētas filmas; ja The Green Inferno neviens no Kinoblogeriem neuzdrošinājās iekļaut gada topā, Knock Knock ar Kianu Rīvsu atstāja labāku iespaidu.
  • The Little Prince – 2015. gads ir bijis veiksmīgs arī animācijas filmām, no kurām dažas ir iekļuvušas arī gada ievērojamāko veikumu topā – viena no tām ir Antuāna de Sent-Ekziperī plaši pazīstamās grāmatas Mazais princis brīnišķīgi skaistā ekranizācija, kas miksēja stop-motion animācijas tehniku ar datoranimāciju.
  • The Lobster – Jorgosa Lantimosa savdabīgā filma bija redzama tikai pāris seansos Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, tāpēc daudziem tā varēja palikt nepamanīta, bet tiem, kas ar šo īpatnējo stāstu par nākotni, kurā cilvēki pārvēršas par dzīvnieciņiem, ja nespēj atrast mīlestību, paspēja iepazīties, Omārs noteikti iespiedās atmiņā.
  • The Man from U.N.C.L.E. – arī Gajs Ričijs bija viens no režisoriem, kurš sniedza savu artavu 2015. jeb spiegu kino gada “ēdienkartē”, bet viņa versijai savu auditoriju tā pa īstam atrast neizdevās – filma cieta diezgan smagu finansiālu neveiksmi, lai gan būtu pelnījusi vairāk uzmanības sava stila un baudāmās atmosfēras dēļ, kas bija vieglāka par vieglu. 
  • Maryland – Matiasam Šonartam ir tas gods Kinoblogeru gada filmu sarakstā parādīties jau otro reizi, bet Maryland ir pilnīgi citāds veikums nekā Far from the Madding Crowd – šis dramatiskais trilleris stāsta par bijušo karavīru, kurš cieš no pēctraumatiskā stresa sindroma un tiek nolīgts par miesassargu bagāta Libānas biznesmeņa ģimenei.
  • Mistress America – Noa Baumbahs un viņa humors nav visiem pa prātam, bet šī režisora un viņa mūzas Grētas Gervigas faniem Mistress America noteikti ir kā medusmaize, turklāt jāpiemin, ka arī šīs filmas scenārija tapšanā savu roku pielika pati Gerviga.
  • Mon Roi – neiztiksim arī bez pamatīgām attiecību drāmām – šoreiz emocionālus pārdzīvojumus un piedzīvojumus sagādāja franču mīlestības peripetijas filmā Mans karalis ar Vinsentu Kaselu un Emanuēlu Berko galvenajās lomās.
  • Spy – Pols Faigs turpināja savu vairāk nekā veiksmīgo sadarbību ar Melisu Makkartiju arī šajā gadā, šoreiz sniedzot viņai iespēju iejusties CIP spiega tēlā komēdijā, kas daudziem sagādāja patīkamu pārsteigumu, lielākoties iztiekot bez jēliem jokiem un ļaujot Džeisonam Steitemam parādīt savas komiķa prasmes.
  • Tomorrowland – Breda Bērda rūpīgi lolotais projekts, šķiet, paklupa pats aiz savas vēlmes nosargāt savus noslēpumus – filmas finansiālie panākumi par panākumiem nav nosaucami, bet patiesībā Rītdienas zemē slēpās sirsnīgs, nostalģijas caurvīts stāsts, kas strāvot strāvoja ar veco labo piedzīvojumu garu.
  • Victoria – šai Vācijā veidotajai filmai tās slava nāk pa priekšu – Viktorija ir viena no tām filmām, kura visa ir uzņemta vienā, ļoti garā dublī, turklāt jāatzīmē, ka Viktorijas gadījumā (atšķirībā no, piemēram, Birdman) tā nav ilūzija, jo visas filmas 138 (!) minūtes tika uzņemtas neapstājoties. 
  • What We Do in the Shadows – realitātes šovu sliktāko tradīciju veidā filmētais stāsts par Jaunzēlandes vampīriem ir viena no pēdējā laika smieklīgākajām komēdijām, kas veiksmīgi balansē parodiju ar asprātīgām atsaucēm gan uz mūsdienu popkultūru, gan dažādiem vampīržanra stūrakmeņiem.
  • The Wolfpack – viena no gada “skaļākajām” dokumentālajām filmām stāsta par ģimeni, kurā auga septiņi bērni, kuru izglītību vecāki nodrošināja ar mājmācību, absolūtu noslēgtību no pārējās pasaules un… filmām.

2 balsis – 9 filmas

Bridge of Spies

  • 45 Years – kad skatītāji ir tīņu hormonālo kaislību nomocīti vienā young adult ekranizācijā pēc nākamās, tādas filmas kā 45 Years ir kā svaiga gaisa malks. Nopietniem, nobriedušiem skatītājiem domāta un vienkārši lieliska attiecību drāma ar fantastisku Šarloti Remplingu un tikpat apbrīnojamu Tomu Kortneju galvenajās lomās.
  • Bridge of Spies – ja kombinācija “Stīvens Spīlbergs + Toms Henks + Aukstā kara spiegu stāsts” izklausās lieliska “uz papīra”, tad Stīvens & Co parūpējās par to, lai tāda tā būtu arī uz lielā ekrāna. Profesionāls, nopietns, brīžiem pat nedaudz vecmodīgs (labā nozīmē) kino, kas atgādina, ka meistari savu ķērienu tomēr nezaudē (dažiem reizēm gadās aizmirst mājās, bet tas jau ir cits stāsts).
  • The Gift – viens no gada negaidītākajiem pārsteigumiem bija Džoela Edžertona debija pilnmetrāžas režijā ar spraigo psiholoģisko trilleri The Gift, kur pats Edžertons bija redzams vienā no galvenajām lomām kopā ar Patriku Beitmenu un Rebeku Holu. Bez liekām pretenzijām uz kādu “augsto mākslu” Edžertons izveidoja pamatīgu, nervus kutinošu un neomulīgu stāstu, kura sižeta pavedienu šķetināt ir vairāk nekā aizraujoši.
  • Me and Earl and the Dying Girl – lai gan filmas stāsts jau šķiet kaut kur dzirdēts (trīs tīņi + vēzis + savdabīgas aizraušanās), Alfonso Gomeza-Rehona veidotā filma pamanījās būt gana atšķirīga no pagājušā gada fenomena The Fault in Our Stars, lai izcīnītu pati savu vietu zem saules. Mazliet dīvaini, mazliet ekscentriski, mazliet smieklīgi un mazliet skumji – paķerot pa drusciņai no visa kā, sanāk neaizmirstama kolāža.
  • Spectre – pēc Skyfall triumfālajiem panākumiem (gan kritiķu atzinības, gan finansiālo panākumu ziņā) Semu Mendesu, Danielu Kregu un visus pārējos iesaistītos gaidīja ārkārtīgi grūts uzdevums, veidot turpinājumu. Lai gan ar tādiem sajūsmas saucieniem, kādi sagaidīja Skyfall, Spectre nevar lepoties, filma pilnīgi noteikti ir uzskatāma par veiksmi, un, ja tā beigu beigās tomēr izrādīsies Krega pēdējais uznāciens Bonda uzvalkos, viņam būs izdevies noslēgt šo savu karjeras posmu vairāk nekā cienīgi. 
  • Straight Outta Compton – F. Gerija Greja veidotajai biogrāfiskajai filmai par hiphopa grupas N.W.A. ceļu uz slavas augstienēm un visnotaļ sāpīgajiem kritieniem vēlāk izdevās pierādīt vismaz vienu lietu – skatītāji pēc šādiem stāstiem ir izslāpuši. Filmas finansiālie panākumi bija fenomenāli, un arī kritiķi tai veltīja lielākoties tikai labus vārdus.
  • Tale of Tales – Disneja studija ir izveidojusi ļoti daudz lielisku un sirsnīgu animācijas filmu, bet tā ir arī nejauši (vai jauši) paveikusi ko citu – likusi ne vienam vien domāt, ka pasakās vienmēr ir gaidāmas labas beigas. Mateo Garones Tale of Tales aicināja skatītājus vēlreiz ieskatīties bērnības stāstos, atgādinot, ka pasakas patiesībā lielākoties mēdz būt ļoti baisas, briesmīgas, bet tai pašā laikā mežonīgi neprātīgi skaistas.
  • The Walk – lai gan neparasto stāstu par Filipu Petī un viņa trako sasniegumu – staigāt pa virvi, kas nostiepta starp Dvīņu torņiem Ņujorkā – skatītāji jau iepazina 2008. gadā iznākušajā un ļoti lieliskajā dokumentālajā filmā Man on Wire (kas turklāt ieguva Oskara balvu), Roberts Zemekis tomēr nebaidījās vēlreiz ķerties pie šī stāsta, šoreiz to atveidojot mākslas filmā. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs – Zemeka kamera spēja nokļūt tur, kur dokumentālā filma netika klāt – uz pašas virves, liekot skatītāju iekšām griezties kā centrifūgā.
  • Wild Tales – gada pirmajā pusē pavisam interesantu pārsteigumu sagādāja no Argentīnas atceļojusī Wild Tales – melna jo melna, bet histēriski smieklīga komēdija par dusmām, kaislībām, savstarpējām attiecībām un arī mīlestību. Filma bija nominēta Oskara balvai labākās ārzemju filmas kategorijā, un jādomā, ka ikviens, kas redzēja Wild Tales, ar vieglu roku šo balvu filmai būtu arī atdevis.

3 balsis – 4 filmas

steve jobs

  • Amy – pirms pāris gadiem Asifs Kapadija ar lieliem panākumiem izveidoja dokumentālo filmu par F-1 pilotu Airtonu Sennu, izvairoties no ierastā “runājošo galvu” formāta, kas bieži dominē dokumentālajā kino, tā vietā ļaujot runātājiem parādīties tikai kā aizkadra balsīm, filmā izmantojot arhīva materiālus. Šogad Kapadija šo pašu paņēmienu pielietoja savā nākamajā filmā, kas stāstīja par britu dziedātājas Eimijas Vainhausas traģisko likteni. Filma ir rekomendējama gan Eimijas lielākajiem faniem, kuriem būs iespēja redzēt savu iemīļoto dziedātāju jaunos video materiālos, kas iepriekš nebija redzēti, bet tiem, kas ar Vainhausas mūziku bija pazīstami tikai garāmejot, Amy kalpos kā skarbs, bet izsmeļošs ieskats pārāk īsajā neprātīgi talantīgās Vainhausas dzīvē. 
  • Sicario – kanādiešu režisors Denī Vilnēvs savu vietu Holivudā ir iekarojis ļoti ātri un savas iegūtās iespējas lieki neizšķiež. Pēc pagājušā gada Enemy un Prisoners dubultdevas Vilnēvs pievērsās nākamajai, bet tikpat neērtajai un sarežģītajai tēmai – narkotiku karteļi un tiesībsargājošo iestāžu apšaubāmās darba metodes. Rezultātā sanāca pamatīgs un atmosfērisks veikums, kas skatītājus un filmas galveno varoni, kuru atveido vienmēr lieliskā Emīlija Blanta, vienlaicīgi tur pa gabalu, bet palēnām un nemanāmi ievelk šī nežēlīgā virpuļa pašā vidū. 
  • Son of SaulSaula dēls ir ungāru režisora Lāzlo Nemeša pilnmetrāžas debija, un viņa pieteikuma blīkšķis ir izdevies apdullinoši skaļš. Ar fantastisku Gezu Rorigu priekšgalā filma izstāsta asinis stindzinošu stāstu par zvērībām, ko cilvēki viens pret otru ir spējīgi pastrādāt, un vienkāršu un tīru cilvēcību, kuru ir jāspēj saglabāt pat visdrausmīgākajos un prātam neaptveramākajos apstākļos. Filmu par holokausta šausmām ir daudz, bet reti kurai ir izdevies šo traģēdiju atveidot tik atmiņā paliekoši kā Nemešam. 
  • Steve Jobs – stāsts par filmas visnotaļ sarežģīto tapšanas gaitu pats būtu ekranizācijas cienīgs, tāpēc fakts, ka Steve Jobs beigu beigās izrādījās lieliska filma, nāca kā neliels, bet ļoti patīkams pārsteigums. Ārona Sorkina dialogi kombinējas ar Maiklu Fasbenderu, Keitu Vinsletu un pārējiem gluži kā cimds ar roku, kamēr Denijs Boils tur roku uz filmas pulsa, ļaujot priekšplānā spīdēt aktiermeistarībai un čalošanai. Apsveicams ir arī filmas godīgums pret savu varoni – ģēnija tēlam nav laupīti viņa personības ļoti asie ērkšķi.

5 balsis – 5 filmas

ridley

  • Inside Out Pixar filmu studijai pēdējā laikā nebija gājis tik spoži, kā pierasts, un, pirms filmas Inside Out iznākšanas, jautājumu bija ļoti daudz, jo šis projekts izklausījās riskants pat pēc Pixar standartiem – parādīt to, kā emocijas strādā jaunas meitenes galvā. Kā beigu beigās izrādījās, uztraukumiem nebija pamata – neviens vien būtu gatavs Inside Out nodēvēt ne tikai par vienu no gada labākajām filmām, bet pat par vienu no Pixar visu laiku labākajām filmām. Tas, ka Inside Out lika klusi (un ne tik klusi) šņukstēt gandrīz ikvienam skatītājam, nevienu nepārsteidza – pārsteigumu sagādāja tas, cik radošā, asprātīgā un viegli uztveramā veidā filma runāja par ļoti nopietnām un sarežģītām tēmām (kurš gan būtu gaidījis, ka animācijas filma ar jokainiem tēliem spēs piedāvāt vienu no labākajām depresijas ilustrācijām, kas filmās ir redzēta?). Inside Out vienlaicīgi strādāja divos līmeņos – kamēr bērni priecājas par piedzīvojumiem un krāsainajiem tēliem, pieaugušie, šķiet, tajā pašā laikā vēroja pilnīgi citu filmu. Turklāt, kā kronis visam – Inside Out izskaidroja kaķus
  • It Follows – gada pirmajā pusē šausmu filmu žanra cienītājus iepriecināja Deivida Roberta Mičela atmosfēriskais un neparastais veikums – filma It Follows. Tā turpināja pēdējā laikā populāro tendenci šausmu filmām – zināmu pašapzināšanos ar vieglu meta piesitienu. Iztiekot bez baisiem slaktiņiem un asiņu plūsmām, It Follows sagādāja baisu, neomulīgu atmosfēru, pie reizes kalpojot kā lielisks uzskates materiāls veselības mācības stundām, kad tās tiek līdz jautājumiem par stārķiem un kāpostiem. Džona Kārpentera fani un ne tikai filmā noteikti saskaitīs neskaitāmi daudz atsauču uz šausmu filmu žanra klasiku – kaut vai tikai iespaidīgajā filmas mūzikā. Tikmēr Maika Monro sevi pierādīja kā nākamo Holivudas favorīti – atstājot lielisku pirmo iespaidu filmā The Guest, šeit viņa pārliecinoši iekaroja skatītāju simpātijas. 
  • Kingsman: The Secret Service – kā jau noskaidrojām iepriekš, 2015. pilnīgi noteikti ir saucams par spiegu kino gadu, un viena no pirmajām filmām, kas šīs jautrības iesāka bija Metjū Vona Kingsman: The Secret Service. Filmas bezkaunība, vardarbība un amizantie joki kopā izveidoja spēcīgu kokteili, kas lika smieties līdz asarām un nedaudz viebties vienlaicīgi, absolūtu triumfu sasniedzot divos brīžos – leģendārajā ainā baznīcā un veidā, kā filmas galvenais varonis atrisināja problēmas, kad tika iedzīts stūrī. Kolina Fērta faniem vairs nav jāpārdzīvo, ka viņu mīlulis tā arī nekad nav iejuties spiegu spiega jeb Bonda tēlā, jo Harijs Hārts ar savu eleganci un džentlmeņa manierēm nav ne par matu sliktāks. Filmas scenārijs atļāvās amizierēties par dažādām spiegu filmu klišejām, ākstoties un plosoties uz nebēdu, to visu papildinot ar savdabīgu ļaundari Semjuela L. Džeksona izpildījumā. Gaidīsim turpinājumu (kas lēnām topot)! 
  • Mad Max: Fury Road – ja Kingsman: The Secret Service ieradās ar skaļu bezkaunības blīkšķi, tad Mad Max: Fury Road piezemējās ar tādiem pērkona dārdiem, ka ausis krīt ciet. Džordža Millera filma lika ne vienam vien žoklim atsisties pret grīdu ar neprātīgākajam action ainām, kādas šogad (un vispār jebkad) ir redzētas. Filmas divas stundas aizrit nemanot neprātīgā skrējienā, kas tikai brīžiem apstājas, lai atvilktu elpu un atkal skrietu tālāk. Millera filma netērēja laiku lieki, cenšoties līdz pēdējam sākumam izskaidrot katru sīkumu – tā ļāva tēliem un pasaulei tiem apkārt runāt pašiem par sevi. Turklāt kurš gan būtu domājis, ka Millers un Mad Max būs tie, kas šogad sagādās vienu no visinteresantākajiem sieviešu tēliem kino? Šarlīzes Teronas atveidotā Furiosa ātri vien iekaroja skatītāju simpātijas, un pat Toma Hārdija Trakais Makss, kura vārdā ir nosaukta visa franšīze, lielākoties pakāpās maliņā, spēlējot otro vijoli.
  • Star Wars: The Force Awakens – neskatoties uz to, ka filma iznāca tikai pirms pusotras nedēļas, tā tomēr paspēja iespraukties un izcīnīt sev vietu starp gada filmām. Dž.Dž. Abramss uzņēmās ievērojamu risku, piekrītot režisēt pirmo no Zvaigžņu karu jaunākās ēras filmām, bet risks ir attaisnojies. Filmu ir jūsmīgi uzņēmuši ne tikai Star Wars fani, kuriem vilšanās sajūtas nav bijušas svešas, bet arī kritiķi, slavējot Abramsa & Co prasmi mums atgādināt to, kāpēc mēs vispār mīlam Star Wars. Veiksmīgi miksējot vecos un sirdij tuvos tēlus un mitoloģiju kopā ar jauniem konceptiem un varoņiem, filma sagādāja gan brīžus, kad skatītājiem kavēties nostalģijas uzplūdos, gan lika pārdzīvot par tikko iepazītajiem, bet jau iemīļotajiem draugiem. Lai gan ar sižeta oriģinalitāti filma galīgi nepārsteidz, Abramsam ir izdevies izveidot lielisku pamatu tam, lai turpinājums, ko režisēs Raiens Džonsons, varētu doties pilnīgi jaunos un, cerams, negaidītos virzienos.

7 balsis – 2 filmas

Ex Machina

  • Ex Machina – gada pirmajā pusē scenāriju autors Alekss Gārlands sagādāja patīkamu pārsteigumu sci-fi faniem ar savu debiju režijā. Ex Machina izpalika elpu aizraujošas action ainas vai sprādzieni – tā vietā mums tika piedāvāta filma, kas lielākoties sastāvēja no diviem cilvēkiem, kas sēž un runā viens ar otru. Bet tas, ko viņi teica, bija tik interesants, ka skatītāju uzmanība tika noturēta bez lielas piepūles. Filmas sižeta pavediens brīžiem vairāk atgādināja filozofisku diskusiju par mākslīgo intelektu un cilvēka dabu kā tādu. Ex Machina centrā ir trīs varoņi, kuri atgādina eksperimenta pelītes, kas ir ieslodzītas būrī, kamēr Gārlands teoretizē un pārbauda praksē. Filmu turklāt rotāja fantastiski aktierdarbi – Alīsijas Vikanderes ķermeņa plastika brīžiem pat lika justies neomulīgi, Donola Glīsona atveidojumā Keilebs kļūst par interesantu tēlu, kurš šķietami vienmēr ir soli aiz muguras pārējiem, bet Oskars Īzaks gandrīz vai “nozog” visu filmu ar savu ļaundara-tehnoloģiju ģēnija atveidojumu. Filma, kas rosina domāt un diskutēt, aicinot sevi skatīties atkārtoti, katru reizi atklājot pa jaunai detaļai un nozīmei.
  • The Martian – 2015. gads kino kārtējo reizi pierādīja veco labo ideju, ka vecums nu nekam nav šķērslis – jau iepriekš pieminētais Džordžs Millers (70 gadi) un lielmeistars Ridlijs Skots (78 gadi!) skatītājus šogad pārsteidza ar savdabīgām, interesantām un negaidīti oriģinālām filmām. Jo īpaši interesanti tas ir Skota gadījumā ar filmu The Martian – tik viegls tonis un dzīvesprieks no sera Ridlija filmām, šķiet, starojuši nav nekad. The Martian gadījumā ir jābūt ļoti lielam ciniķim, lai pret filmu izjustu ko izteikti negatīvu. Visa filma būtībā ir viena liela slavas dziesma zinātnei, zinātkārei, drosmei, cilvēcībai un vienkāršai spējai pārvarēt vislielākās grūtības. NASA nebūtu sev varējusi izveidot labāku reklāmu – kombinācijā ar ziņām par uz Marsa atklātajām ūdens pēdām The Martian liks veselām čupām bērnu un jauniešu atkal iemīlēt domu, ka jālūkojas debesīs, kas slēpj vēl tik daudz ko nezināmu. Filmai piemita universālas spējas iepatikties gandrīz jebkuram skatītājam – par to arī liecina tas, ka tā ir viena no divām filmām, kuru Kinoblogeri savos gada sarakstos pieminēja visbiežāk. Tā ir viena no asprātīgākajām, labākajām un aizraujošākajām feel good tipa filmām, kuras pēdējā laikā ir redzētas, un liels nopelns tajā, protams, ir lieliskajam aktieru ansamblim ar Metu Deimonu priekšgalā. Turklāt The Martian varētu būt viens no tiem retajiem gadījumiem, kad grāmatas fani (filma balstīta uz Endija Veira darba ar tādu pašu nosaukumu) dusmīgi nešķendēsies, bet tie, kas sāka ar filmu, pēc tās noskatīšanās būs pamudināti uzmeklēt stāstu arī tā oriģinālajā formātā.