Vētra pēc atomsprādziena: Cīņas bez goda un cilvēcības

Padomju laikos mūsu skolas pagrabā atradās šautuve. Vēl pat pusaudžu gadus nesasnieguši, mēs tur mācījāmies ne tikai šaut, bet arī izjaukt un salikt kopā ieročus. Miglaini atceros, ka ar pirmo šāvienu trāpīju desmitniekā un, saliekot ieroci, atsperes mehānisms man pamatīgi iesita pa pirkstiem. Tas viss gan ir sīkums. Būtiskais ir tas, ka vienā slikti izgaismotā stūrī uz sienas bija izkārti plakāti, kuri vēstīja par drošības pasākumiem atomkara gadījumā. Man pietika ar vienu reizi, lai šie it kā primitīvie zīmējumi uz manu psihi atstātu pamatīgu iespaidu. Re, vēl viena bērnības trauma!

Šīs bailes pastiprināja skolā mācītais par Japānas likteni Otrā pasaules kara beigās, proti, abu atombumbu nomešanu uz Nagasaki un Hirosimas 1945. gadā. Toreiz tas likās pats briesmīgākais, kas vispār var notikt. Pēc Aukstā kara “beigām” tas pamazām piemirsās un vairs nešķita svarīgs. Tikai nesen aizdomājos par to, kas notika šajās pilsētās pēc Japānas kapitulācijas.

Abas pilsētas tika pilnībā iznīcinātas, simtiem tūkstošu cilvēku nogalināti, tomēr dzīve pēc kara abās pilsētās turpinājās. Pavisam nesen uzzināju, ka bumbas sprāga gaisā, tādā veidā izdarot lielāku postījumu kopumā, bet pasargājot izdzīvojušos no nāvīgas radiācijas. Tāpēc starp gruvešiem savācās izdzīvojušie un izteikti demoralizētā gaisotnē turpināja savu pastāvēšanu. Par to visu ir sarakstītas grāmatas un radītas skarbas dokumentālās filmas, bet viens konkrēts režisors – Kindžī Fukasaku – šīs traģēdijas sekas apspēlēja piecu filmu gangsterkino eposā ar nosaukumu BATTLES WITHOUT HONOR AND HUMANITY (šad tad gan to sauc par THE YAKUZA PAPERS).

KurosawaPēckara Japāna diezgan strauji kļuva par vienu no noteicošajām kino lielvalstīm. Vietējo autorkino meistaru darbi tika skatīti un novērtēti visā pasaulē. Kurosava, Ozu, Imamura, Mizogučī radīja smalkus mākslas darbus, kas runāja par eksistenciālām tēmām un iepazīstināja skatītājus ar Japāņu dzīvesveidu, kultūru un mentalitāti. Netrūka arī tādu kino huligānu kā, piemēram, Seidžūns Suzukī, kas prasmīgi apvienoja žanra kino paņēmienus ar eksperimentālu vai pat avangarda estētiku. Bet šis kino bija radīts tā saucamajai art-house publikai. Mazāk tiek slavināti režisori, kas veidoja filmas vietējam proletariātam. Tās bija filmas bez prestiža, ar niecīgiem budžetiem, kas tika radītas burtiski dažu mēnešu laikā. Šāds kino bieži vien ir paviršs, tematiski sekls vai vienkārši šloks. Bet ar japāņiem ir nedaudz citādi. Pietiek apskatīties uz tām pašām aklā samuraja Zatoichi filmām (26 filmas!), lai saprastu, ka tajās ir ieguldīts milzīgs darbs. Lūk, un tieši šajā lauciņā Fukasaku nolēma izveidot savu eposu, kura mākslinieciskā un saturiskā vērtība beidzot tiek novērtēta arī kino estētu vidū. Tiešā vai netiešā veidā ar savu agresīvo vizuālo stilu, pasaules redzējumu un attieksmi Fukasaku ir ietekmējis tādus grandus kā Viljams Frīdkins, Kventins Tarantino un Takašī Mīke.

fukasakuTomēr Kindžī Fukasaku vārds nav zināms plašai auditorijai, kaut gan viena no viņa filmām ir pasaulē labi zināms darbs. Neilgi pirms savas nāves viņš kino pasauli satricināja ar satīrisko BATTLE ROYALE, kur režisors apspēlē striktu tradīciju ierobežotās, konservatīvās Japānas nespēju izprast savu jaunatni. Tomēr viņa karjeras interesantākais periods sākās sešdesmito gadu beigās un turpinājās visu nākamo desmitgadi. Viljams Frīdkins reiz intervēja Fukasaku, un japāņu režisors viņam atzinās, ka sevi neuzskata par kaut kādu īpašu mākslinieku. Fukasaku sevi redzēja kā profesionāli, kurš uz filmēšanas laukumu dodas strādāt roku rokā ar grima mākslinieku un kino kameras fokusa grozītāju. Tāpēc nav brīnums, ka šis režisors ir spēlējies  žanros, kuros kāds nedaudz augstprātīgāks meistars savu degunu nevēlētos rādīt. Fukasaku spēlēšanās ar zinātnisko fantastiku mums ir dāvājusi Z-kategorijas filmu GREEN SLIME vai Zvaigžņu karu atdarinājumu MESSAGE FROM SPACE. Režisors savus spēkus ir  izmēģinājis arī Holivudā ar kara gravēju TORA! TORA! TORA! Tiesa gan, šāda iespēja Fukasaku tika piedāvāta pēc tam, kad Kurosava no šī projekta atteicās. Fukasaku dramatiskā filma UNDER THE FLAG OF THE RISING SUN vēl piedzīvos atkalatdzimšanu kā laikmetīga filma par pasaules kara radītajām psiholoģiskajām traumām. Tomēr izskatās, ka viņa komforta zona bija gangsterfilmas. Tādas kā GRAVEYARD OF HONOR, SYMPATHY FOR THE UNDERDOG un, protams, BATTLES WITHOUT HONOR AND HUMANITY.

Ir grūti uzminēt, cik tieši no BATTLES WITHOUT HONOR AND HUMANITY ir dokumentāla patiesība, bet filmu stāsti vismaz daļēji ir balstīti uz reāliem notikumiem. Sākotnēji tie bija kāda Yakuza (Japāņu mafijas) pārstāvja memuāri, kurus avīzei pārrakstīja žurnālists Koičī Ibošī. Šos stāstiņus tālāk adaptēja scenārija formā. Pat ja tēli un situācijas ir fiktīvas, filmā ir tik daudz acīmredzami autentisku detaļu un nianšu, ka ir skaidrs – te nekas nav izrauts no tukša gaisa. Kaut arī atsevišķos brīžos filmu darbība uz īsu laiku tiek pārcelta uz Tokiju vai Kobi, notikumu centrs vienmēr ir Hirosima un apkārtējās piepilsētas. Uzreiz pēc Japānas kapitulācijas Hirosimā valdīja nabadzība, medikamentu un pārtikas trūkums. Vienmēr uzrodas viltīgi prāti, kas cilvēku izmisumu izmanto personiska labuma gūšanai, melnajā tirgū spekulējot ar pirmās nepieciešamības precēm. Un, kā vienmēr, laiks pēc vecās politiskās sistēmas totāla sabrukuma un pirms jaunas izveidošanās ir brīdis, kad zeļ un plaukst kriminālie grupējumi, to starpā izceļas regulāras asiņainas konfrontācijas, brutāla izrēķināšanās ar “pretiniekiem” un pat nodevība tuvu draugu starpā.

buntaLīdzīgi kā mūsdienu seriālos (GAME OF THRONES, THE WIRE), arī Fukasaku filmas mūs iepazīstina ar vairākiem tēliem un tad, atkarībā no apstākļiem, tos aizstumj fonā, lai vēlāk atkal izceltu tuvplānā. Tad, kad kāds tiek nogalināts, tā vietā stājas cits slavas un bagātību sakārdināts jaunietis. Tomēr filmu centrālais tēls ir karu izdzīvojušais karavīrs Šozo Hirono, kuru ar iespaidīgu klātbūtnes efektu attēlo Bunta Sagavara.  Hirono skarbais balss tonis un šķietami nemainīgā, stoiciskā sejas mīmika jau no pirmās filmas ainas liek noprast, ka viņš būs izdzīvotājs vidē, kur nāve ir aiz katra stūra. Pirmās filmas ievadainā, joprojām ģērbies karavīra formā un bez ilgtermiņa plāniem par savu nākotni, Hirono nokļūst trauksmaina konflikta epicentrā, kad viņam uzbrūk vīrs kimono tērpā ar samuraja zobenu. Hirono viņu nošauj. Šī aina kļūst par simbolisku atskaites punktu filmas turpmākajiem dramatiskajiem konfliktiem – samuraju gods ir miris (vai vismaz “inficēts” ar radiāciju) un tā vietā ir gļēvums un meli. Nedaudz vēlāk tas viss tiek pastiprināts ar ciniska humora devu, kad kādam tēlam par nodarīto nedarbu ir jāšķiras no sava mazā pirkstiņa: sašķobītām sejām gaida brīdi, kad sods tiks izpildīts. Šņakt! It kā jau viss pēc tradīcijām, bet cirtiena laikā pirksts kaut kur aizlidojis, un neviens to nevar atrast.

Lai nu kā, Hirono nokļūst cietumā, kur iepazīstas ar kādu Yakuza bandas (tās gan tiek sauktas par “ģimenēm”) biedru. Hirono izpalīdz bandītam, par ko izpelnās atzinību un pēc izlaišanas no cietuma tiek uzaicināts “ģimenē”. Hirono atsakās, jo negrib kļūt par noziedznieku. Bet liktenis lemj citādi. Tā sākas lielais eposs, kura centrā ir viens tēls, bet apkārt ir visa pēckara Japāna.

Pirmā filma kalpo kā sava veida iepazīšanās ar tēliem un Hirosimas kriminālajām aizkulisēm. Mēdz teikt, ka MTV un vēlāk YouTube ir izaudzinājuši jaunu kino paaudzi, kas nav spējīga pacietīgi noskatīties vecās filmas, kur ritms ir daudz “rāmāks”. BATTLES WITHOUT HONOR AND HUMANITY ir labs piemērs tam, ka ļoti spraigas filmas ir bijušas arī pirms tam. Ar nelieliem apzinātiem izņēmumiem visu piecu filmu enerģija un montāžas spraigums nerimstas. Filmas konstanti kairina skatītāja uzmanību – jau pirmajās minūtēs tiek izgāzts liels daudzums informācijas par šķietami nesvarīgiem personāžiem. Jaunu tēlu iepazīšanai Fukasaku atvēl burtiski dažas sekundes, piesakot viņa vārdu un piederību vienam vai otram kriminālajam grupējumam Hirosimā. Atzīšos, man vairākkārt gribējās patīt filmu atpakaļ, lai saprastu, kas ir kas, jo reālajā laikā visu atcerēties ir teju neiespējami. Par laimi, ar laiku viss nosēžas savās vietās, un aktieri (un viņu tēli) ir pietiekami daudzveidīgi, lai neatpaliktu no stāstījuma.

Battles Without Honor

Pirms es detalizētāk iedziļinos katras nākamās filmas stāstā, gribu izcelt vienu ļoti būtisku detaļu: no ārpuses Fukasaku filmas neizskatās pēc izsmalcināta mākslas kino, kaut arī radītas kā atbilde pirmajam GODFATHER. Nē, BATTLES WITHOUT HONOR AND HUMANITY ir B-kategorijas kino ar izteiktu exploitation (parasti tā sauc lētu, politnekorektu kino no septiņdesmitajiem gadiem) piesitienu. Tajās ir vairākas ainas, kuras atrāda kailus sieviešu ķermeņus ne tik daudz, lai kaut ko pateiktu, bet drīzāk, lai skatītājam prieks. Šo filmu gļēvākais un kaut kāda ziņā nepatīkamākais tēls – Yakuza ģimenes boss Jamamori – ar savām grimasēm ir viena soļa attālumā no karikatūras. Asinis šļakstās pa kreisi un labi, bet dažreiz pa taisno objektīvā. Filmas ļoti reti mēģina rādīt tēlu ikdienas dzīvi un iekšējo emocionālo stāvokli – mēs ļoti reti uzzinām, vai šiem tēliem ir sievas un bērni. Mēs nezinām, par ko šie cilvēki ikdienā pārdzīvo un par ko sapņo. Teju katras ainas darbība risinās piepīpētās spēļu zālēs, bāros, klubos, tumšās alejās. Vietās, kur runā tikai par rītdienas mahinācijām un noziegumiem. Sākumā tas var šķist pārāk sausi, bez iespējas emocionāli iepazīt un izprast tēlus. Bet apskaidrība ir tūlītēja: Fukasaku darīja to, ko pirms tam nedarīja praktiski neviens kriminālfilmu režisors – viņš savus tēlus atteicās romantizēt vai glorificēt. Šis aspekts ir šī kino žanra tradīcijām netipisks rokraksts – nevēlēšanās sadalīt pasauli sliktajā un labajā. Pat filmas atmosfēra ir caurcaurēm pelēka. Kaut arī viņš tiešā veidā tēlus nenosoda, režisors neatsakās no iespējas šos konfliktus ilustrēt ļoti ciniskā veidā. Vislielākie ienaidnieki kļūst par labākajiem draugiem (vai otrādi) tikai tāpēc, ka tieši tajā brīdī viņiem ir tas izdevīgi. Tas mums apgrūtina iespēju pieķerties kādam no tēliem (Hirono ieskaitot), bet tas nemazina spriedzi vai intrigu.

Battles Without Honor

Fukasaku filmām raksturīgā savdabīgā atsvešinātība nav tik acīmredzama citā filmā, kura zināma kā DEADLY FIGHT IN HIROSHIMA vai HIROSHIMA DEATH MATCH. Filmas centrā ir kāds jaunietis vārdā Šoji Jamonaka (Kinja Kitaoji), kas Otrajā pasaules karā bija gatavs kļūt par kamikadzi (pašnāvnieku vienība), bet puikam atteikts nepilngadības dēļ. Vēlāk viņš nespēj atrast savu vietu zem saules, līdz viņš kļūst par kādas Yakuza bandas melnā darba darītāju. Viņš iemīlas bosa māsā, un, kā jau var noprast, filma vismaz daļēji malā atstumj pēckara Japānas sociālās problēmas un kļūst par tādu Šekspīrisku traģēdiju. Šīs filmas interesantākais aspekts ir tieši tas, ka šajā destabilizētajā sabiedrībā lielākie upuri ir parasti jaunieši, kuri izvēlas kļūt par noziedzniekiem tikai tāpēc, ka citas iespējas teju nepastāv. Svarīgi izcelt, ka šajā daļā lielas lomas spēlē Japāņu B-kategorijas kino leģendas Sonny Chiba un skaistule Meiko Kaji.

Battles Without Honor and Humanity

Trešā (PROXY WAR) un ceturtā filma (POLICE TACTICS) ir savstarpēji cieši saistītas, apmēram kā EMPIRE STRIKES BACK un RETURN OF THE JEDI. Abu Fukasaku filmu darbība risinās piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, kad Japāna lēnām sāk atgūties un drīz kļūs par modernu, attīstītu ekonomiku. Jauni likumi un valdības spiediens liek mafiju grupējumiem ierobežot savas nelikumīgās darbības. Izveidojas puslīdz legālas organizācijas un grupas (kā pēc PSRS sabrukuma). Tā, protams, ir tikai likumīga fasāde nelikumīgu darbību turpināšanai. Pēc tam, kad atsākas asiņainie slaktiņi, policijas darbības rezultātā cietumos (pat ja uz neilgu laiku) sāk sēdēt arī mafiju bosi. Vēsture rāda, ka kino franšīzes reti kad spēj uzturēt pirmajā filmā nosprausto kvalitātes latiņu. Turpinājumi sāk atkārtoties, un filmu veidotāji vienkārši zaudē interesi un kaislību. Fukasaku filmu sāga, šķiet, nav kritusi par upuri režisora kūtrumam vai apnikumam. Katra filma uz problēmu paskatās no dažādiem, jauniem leņķiem.

Pēdējā un piektā filma ar gandrīz klišejisko nosaukumu THE FINAL EPISODE pieliek punktu šim asiņainajam stāstam, ievadot Japānu ērā, kurā tā atrodas pašlaik. Yakuza bandīti kļūst par leģitīmiem biznesmeņiem, radot legālas korporācijas, kas ir cieši saistītas ar valsts ekonomiku. Kurš šajā izmaiņu laikā izdzīvos? Bosi vai viņu padotie? Neskatoties uz to, ka šī pēdējā daļa kalpo kā sava veida epilogs, tajā joprojām ir pietiekami daudz interesantu un skarbu dramatisko konfliktu.

Battles Without Honor

Skatoties šīs filmas, uzreiz pārsteidz viena ļoti būtiska detaļa – cik prasmīgi un oriģināli tās ir uzfilmētas. Ja mūsdienās reti kurš režisors uzfilmē vairāk par vienu vai divām filmām gadā, Fukasaku uzfilmēja piecas (pa vidu pamanījās TV seriālu uzfilmēt). Neskatoties uz to, man nebija sajūtas, ka kaut kas ir paveikts neveikli un pavirši. Nevar nepamanīt, ka ainas un atsevišķas kompozīcijas ir iepriekš labi pārdomātas, pat ja tām piemīt savdabīgi netīra un rupja vizuālā estētika. Dialogu ainas ir uzfilmētas tā, ka visas kadru malas ir aizpildītas ar cilvēkiem. Pieņemu, ka te lomu spēlē Kurosavas platekrāna filmu ietekme (it sevišķi HIGH AND LOW). Bet, ja lielmeistara filmās mēs bieži esam kā novērotāji no malas, tad Fukasaku kadru aizpilda ar apzinātu nolūku radīt diskomforta sajūtu, t.i., mēs esam turpat starp bandītiem; viņi mums elpo virsū savus cigarešu dūmus un alkohola dvašu…

Šis klātbūtnes efekts ir ļoti jūtams arī filmas spraigākajās ainās – kautiņos un apšaudēs. Rokas kamera un leņķu izvēle iemet skatītāju vardarbības epicentrā, kas atkal rada ļoti spēcīgu efektu. Kaut ko tādu tajā laikā darīja tas pats Viljams Frīdkins un Mārtins Skorsēze, bet Fukasaku radīto ainu hiperkinētiskā enerģija atstāj īpaši lielu iespaidu. Par vardarbības ainām runājot, vēlos izcelt vienu fascinējošu detaļu – tieši tajās jūtama režisora nevēlēšanās romantizēt personāžus, filmas tēlus. Tā vietā, lai ar perfekti atstrādātu horeogrāfiju parādītu “stilīgos” gangsterus, kuri nekad nešauj garām, Fukasaku radītajos slaktiņos būtiska vieta ekrāna redzamajā daļā ir atvēlēta tieši bailēm. Jā, sākuma bravūrīgais “ejam sadot pa muti” ir tradicionāli ierasts, bet tad tiek izvilkti naži un šaujamie un… sākas paniska bļaušana, skrāpēšanās, teju dzīvnieciska plēšanās. Tas varbūt šķiet pat nedaudz komiski, bet nevar noliegt, ka šādas ainas palien zem ādas ar savu izmisīgo brutalitāti.

abomb-dome-fig3fEs nebrīnīšos, ja atradīsies cilvēki, kas kritizēs šīs filmas. Pārsvarā ar domu, ka tās savām žanra kino vajadzībām ekspluatē vēsturisku traģēdiju. Par to, protams, var parunāt, bet filma nevienā brīdī nenoniecina to, kas notika Hirosimā pēc atombumbu nomešanas. Savā ziņā tā ir stilizācija un noteikti nav jāuztver kā dokumentāls kino, bet, skatoties to kā sociāli atbildīgu gangsterfilmu, tā noteikti kļūst par neaizmirstamu ceļojumu ļoti svešā vietā un laikā. Interesanti, ka šī eposa pēdējā kadrā mēs redzam Hirosimas Miera Memoriālu, kādreizējo izstāžu ēku. Tā ir burtiski vienīgā celtne Hirosimā, kuru no zemes virsmas nenoslaucīja atombumbas sprādziens. Kaut arī Yakuza joprojām eksistē, patiesi asiņainais laiks ir jau sen beidzies.

Pāri ir palicis tikai šīs ēkas skelets, kas atgādina ne tikai par atombumbas postu, bet arī par šīs pilsētas turbulento vēsturi pēckara gados.

Roberts Kuļenko, īpaši Kinoblogeri.lv

P.S. Britu kompānija Arrow pirms dažām nedēļām izlaida Blu-ray kolekciju ar visām filmām. To var iegādāties gan britu, gan amerikāņu Amazon veikalos.