“Neiespējamā misija” (“1917”, 2019)

Ja Latvijai ar Holivudu jebkad ir bijis kaut kas kopīgs, tad kara filmas noteikti ir saraksta augšgalā. Zinot, cik sensitīva tēma latviešiem ir “kara epopeja”, uzreiz jūs jānomierina ar to, ka šoreiz par to it nemaz nav jāuztraucas. Pēc šīs filmas par Pirmo pasaules karu tu vēsturiski zināsi tieši tikpat daudz, cik zināji pirms tam. Tas, protams, ir, pieņemot, ka tu zināji par to, kā, cik nožēlojami jaunā vecumā esot, karavīriem nācās celties un krist par pāris metriem zemes un nesavtīgi pakļaut savu dzīvību briesmām, lai izpildītu nereālus mērķus. Jo tieši par to principā arī ir šis stāsts. Es saprotu, ka tas galīgi neiet kopā ar to, ka minēju, ka šī nav kara filma, un es joprojām turos pie šī apgalvojuma. Galvenokārt tādēļ, ka es absolūti neciešu karu, filmas par karu un sarunas par karu. Bet šī filma manī neradīja absolūti nekādu nepatiku pret šo žanru. Tā panāca tieši pretēju efektu.

Lai arī jau iepriekš minēju, ka ar karu šai filmai ir mazs sakars, ir svarīgi saprast kara lomu kino, kāpēc tieši šī filma šogad ir izvirzījusies priekšplānā un kāpēc ir svarīgi to noskatīties. Tādēļ sāksim ar nelielu vēsturisko atkāpi.

Kino industrijai vienmēr ir paticis cildināt kara tēmu no visiem iespējamajiem aspektiem. 1928. gadā, kad kara atbalss vēl tā īsti nebija paspējusi norimt, pati pirmā “Oskara” balva tiek pasniegta Pirmā pasaules kara romancei “Wings”, kurai drīz vien pievienojas Remarka ekranizācija “All Quiet on the Western Front”. Patinam lentu gandrīz 100 gadus uz priekšu, un karš joprojām nebeidz mūs pārsteigt ar faktiem, kurus vēstures grāmatas ir nekaunīgi palaidušas garām. Un, pat ja vēsture sevi sāk izsmelt, iedomāsimies, kā būtu, ja tu būtu mazs puika nacistiskajā Vācijā un Hitlers būtu tavs iedomu draugs.

Lai arī varētu šķist, ka šī žanra filmas ir viegli adaptējamas un līst mums klēpī kā no pārpilnības raga, pēdējo reizi “Oskara” nomināciju kā labākā filma, kura ir balstīta uz Pirmā pasaules kara notikumiem, saņēma Stīvena SpīlbergaWar Horse” 2011. gadā. Nu jau, kad esam iekāpuši jaunā desmitgadē, varam teikt – tālajā 2011. gadā. Otrā pasaules kara aizēnots, “Lielais karš” kino industrijā nemaz arī nav tik liels. Kā galvenais no iemesliem šeit, iespējams, ir tas, ka šī kara cēloņus un iznākumu ir sarežģīti attēlot no viena konkrēta “varoņa” skatupunkta, kurš cīnītos pret acīmredzamu ļaunuma sakni. Ja Otrajā pasaules karā ir skaidri un diezgan neapstrīdami noteikts gan cietējs, gan varonis, gan ļaundaris, Pirmais pasaules karš ir samērā pelēks, tā motīvi ne vienmēr ir īsti skaidri un kara lielākais pāri darītājs ir neviens cits kā pats karš. Tāds caurskatāms protagonists ir jāmeklē, rokoties cauri pāri palikušajiem senču senču arhīviem, kas arī ir tieši tas, ko darīja režisors Sems Mendess.

1917

Filma varbūt nav tieši balstīta uz patiesiem notikumiem, tomēr tā ir pamatota uz patiesas vēstures no Mendesa vectēva stāstiem par viņa piedzīvoto un redzēto kara laikā. Lai arī treilerī redzējām gan Benediktu Kamberbaču, gan Kolinu Fērtu un Endrjū Skotu, viņu ekrāna laiks ir tieši tik minimāls, lai uzsvērtu to, cik šajā situācijas nopietnībā svarīga loma ir jaunajiem, nepieredzējušajiem karavīriem – Skofīldam (Džordžs Makejs) un Bleikam (Dīns-Čārlzs Čapmens) -, uz kuru pleciem ir uzgrūsta neapskaužama atbildība – doties pāri ienaidnieku teritorijai nodot ziņu, kas izglābtu bataljonu ar 1600 karavīriem.

Neliela atkāpe no tēmas: Endrjū Skots pat savā nelielajā ekrāna pieredzē pamanās dot amizantu, bet, visticamāk, nejaušu atsauci uz “Fleabag”, dodot arī savu “svētību” šai misijai, pirms norāda aptuveno virzienu, kurā doties, lai palielinātu Skofīlda un Bleika izdzīvošanas iespējas.

Stāsta gaisotne nereti mijas starp “Saving Private Ryan” un “Dunkirk” – abi galvenie varoņi dodas misijā cauri drūmai kara zonai, kuras rezultātā tiks glābtas dzīvības, ar nebeidzamu sajūtu, ka līdz ar katru uzdevumā pavadīto minūti šī misija paliek arvien neiespējamāka un nežēlo ne varoņu, ne skatītāju nervus.

Filmas ģenialitātes paša sakne ir “one-shot” tehnika, kura no filmas sākuma līdz beigām nepārtraukti tevi rauj līdzi galveno varoņu pārdzīvojumiem. Tā rada pastāvīgu sajūtu, ka filma tevi dzen uz priekšu un velk ar varu sev līdzi atkarībā no tā, vai kamera atrodas tēlu priekšā vai elpo tiem uz pakauša. Un, tieši tāpat kā galvenajiem varoņiem, tev nav laika domāt par jebko citu, kas notiek gar tranšejas malām, tikai par misiju, kuras lielākais ienaidnieks (neskaitot vāciešus) ir laiks.

1917

Filma tevi nepārtraukti turēs pie grožiem, neļaujot saskatīt neko, kas notiek tālāk par to, ko tu redzi, un spriedze un vēlme saskatīt vairāk par to, kas tev ir iedots, ir tieši tas, kas padara to par unikālu meistardarbu. Mēs tikai varam iedomāties, cik neiedomājami sarežģīti ir panākt kaut ko tik vizuāli iespaidīgu, lai tas gala rezultātā izskatītos tik elementāri, nepiespiesti un nesamāksloti. Par to varam pateikties nu jau divkāršajam “Oskara” ieguvējam Rodžeram Dīkinsam, kurš savu izcilo kinematogrāfa dvēseli ir ielicis arī tādos meistardarbos kā “The Shawshank Redemption“, “Blade Runner 2049” un “Skyfall“.

Papildus jau tā teicamajai kinematogrāfijai un aizkustinošajam aktieru sniegumam būtu grēks nepieminēt Tomasa Ņūmana mūziku, kas līdzdarbojas ar katru kameras kustību, simfoniski saplūstot ar katru ainavu un neuzbāzīgi nosakot ainu intensitāti un tempu.

Neskatoties uz to, ka “Oskara” godalga gan šim darbam, gan pašam režisoram un idejas autoram gāja secen un parasti “pēcapbalvojumu” periodā visa uzmanība tiek tās ieguvējai, gribētu piebilst, ka filma nav jāskata pēc “Oskara” (vai tā trūkuma). “1917” gandrīz vispār nerada iespaidu par tipisku kara filmu, no kuras tā vien gribas izvairīties. Es saku “gandrīz”, respektējot faktu, ka tās notikumi burtiski norisinās kara laukā. Tomēr, neskaitot uniformās ģērbtus karavīrus tumšās, dubļainās, žurku apsēstās tranšejās un pelēko kara filtru, kas automātiski pārklāj jebkuru kara tēmu, “1917” ir vizuāli skaista, aizkustinoša spriedzes drāma, kuras galvenais uzsvars tiek likts uz draudzību, drošsirdību un mūsu veterānu neizmērojami bīstamo ticību sev.

Filma “1917” joprojām skatāma Latvijas kinoteātros!