“22 Jump Street” (2014)

Filma “21 Jump Street” savulaik izšāva spēcīgi, taču negaidīti, sev līdzi atnesot vairākas pārsteidzošas atziņas – Čanings Teitums, kā izrādās, ir lielisks komēdiju aktieris, Džona Hils tiešām var notievēt (ja grib), sen aizmirstu TV seriālu pilnmetrāžas ekranizācijas VAR būt veiksmīgas, un pat Džonijs Deps grimā ir ok, cameo formātā! Bet, kad uz karstām pēdām tika izziņots sīkvels, visi manāmi saskāba – cik jau nav bijis šādu mēģinājumu, “divreiz vienā upē”, kā tad paliks ar pārsteigumiem utt. To visu lieliski apzinājās arī filmu režisori Kristofers Millers un Fils Lords, tāpēc izdarīja vienīgo loģisko lietu – nomainīja filmas žanru no komēdijas uz parodiju!

Protams, ka tā nav parodija mūsdienu stilā (tas būtu “Epic Movie” vai “Haunted House” jeb filmas, kuras vispār nav jāskatās), bet gan daudz smalkāka meta filma (citējot @moosatov, gandrīz kā gara “Community” sērija), kura vienlaikus parodē buddy comedy žanru, policijas kino, specifiskas grāvējfilmu klišejas, bet visvairāk – turpinājumus kā tādus, krietnu daļu filmas veltot gandrīz vai ceturtās sienas nojaukšanai un atklāti ironizējot par pirmās daļas negaidītajiem panākumiem, to galveno varoņu turpmākajām gaitām citās filmās un skatītāju gaidām, turklāt dara to tik melni un ciniski, ka, cerams, filmai tas karmiski neatspēlēsies (lai gan tas būtu tās labākais joks, pat ja skumjš). Pats labākais, ka saturiski tā tomēr nav ne “Airplane”, ne “Scary Movie”, bet gan loģisks, pašpietiekams un pilnībā funkcionējošs stāsts.

22 Jump Street, Džampstrīta 22

Iepeldēšana draudzīgajā parodijas žanrā arī deva filmai Keitu Blanšetu carte blanche praktiski nepārtrauktai verbālu un vizuālu gegu straumei – lielākā daļa no kuriem ir pilnīgi un totāli kinomāniski gīkiski. Un te arī, manuprāt, slēpjas filmas galvenais klupšanas akmens, jo reklāmas kampaņās pozicionēta kā “vasaras ballīšfilma, tikai ar apšaudēm”, tās labākie (un smieklīgākie) joki ir stipri ārpus tās primārās mērķauditorijas interesēm – par 80./90. gadu grāvējfilmu klišejām, nevietā lidojošiem baložiem un tamlīdzīgi, bet brīdī, kad kadrā parādās producenta Brukhaimera mīļākais raksturlomu aktieris Pīters Stormare (un sāk atcerēties “vecos labos laikus”), jau ir smieklīgi! Paralēli tam visam – neizbēgamie joki par zāli, fekālijām un pimpīšiem, kuri noteikti iepriecinās mūsu mazāk erudītos skatītājus, bet skaidrs, ka filma ir stipri par ko citu.

Tāpat kā tas, ka “21 Jump Street” un “The LEGO Movie” panākumi nebija nejauši un mūsu priekšā ir viens no spēcīgākajiem, enerģiskākajiem un kino erudītākajiem režisoru duetiem mūsdienu Holivudā, un jebkas, ko viņi darīs tālāk, tiks gaidīts tikai viņu dēļ vien! Bet tikmēr – ja esat īsts kino fans, pārzināt Simpsona/Brukhaimera un Šeina Bleka daiļradi, atšķirat “Lethal Weapon” no “Loaded Weapon” un varat bez minstināšanās nosaukt labāko no visiem trim “Cietajiem riekstiem”, tad šī filma ir obligāta skatāmviela!

P.S. Labākie beigu titri kino vēsturē!