“I love you 3000” (“Avengers: Endgame” / “Atriebēji: Noslēgums”, 2019)

11 gadi, 22 filmas – runājot par “Marvel” kino pasauli (MCU), šie matemātiski skaistie skaitļi pēdējo pāris mēnešu laikā ir piesaukti jau neskaitāmas reizes, bet tam ir labs iemesls. Runāt par filmu “Atriebēji: Noslēgums” (“Avengers: Endgame”) ir diezgan bezjēdzīgi un bezcerīgi, ja tiek ignorēts viss, kas ir nācis pirms tam. Filmas “Spider-Man: Homecoming” noslēdzošajā pēctitru ainā Kapteinis Amerika runā par kādu vērtīgu īpašību – pacietību -, kas ne vienmēr sniedz gaidītos rezultātus. Taču “Marvel Studios” paši ļoti labi apzinās pacietības vērtību, ar ievērojamu rūpību vairāk nekā desmit gadu laikā uzbūvējot pasauli un apdzīvojot to ar pakāpeniski iemīļotiem tēliem, kas nu ir ļāvis izveidot visu kulmināciju kulmināciju. “Endgame” jau dažviet ir nodēvēta par “the moviest of movies”, un šis apzīmējums filmai piestāv – diez vai pat pēc desmit gadiem mūs sagaidīs šāda mēroga notikums.

“Endgame” ir būtībā pilnībā veidota faniem – ar visām no tā izrietošajām sekām. Šeit gan ir vērts piebilst tādu nelielu sīkumu, ka ar visu līdz šim ieguldīto darbu iepriekš izlaistajā 21 filmā fanu pārklājums globālajā kino skatītāju pūlī ir tik plašs, ka būtu diezgan bezjēdzīgi veidot stāstu, kas būtu interesants tiem, kam šī sāga līdz šim nav rūpējusi. Taču, ja atmetam šādu sīkmanīgu matu skaldīšanu, viens tāpat gan ir skaidrs – lai gūtu jebkādu prieku vai baudījumu no “Noslēguma”, zināšanu bāzei par iepriekš notikušo ir jābūt. Jo vairāk tu zini, jo lielāka būs filmas atdeve.

Atsauču uz būtībā visām iepriekšējām filmām šeit ir neprātīgi daudz – pat tādām, kuras laika gaitā ir zaudējušas savu spozmi un skatītāju pielūgsmi. Interesanti turklāt ir tas, ka “Endgame” pamanās savā ziņā reabilitēt dažas no iepriekšējām filmām, labojot pieļautās kļūmes vai piešķirot jaunu nozīmi notikušajam. Jo īpaši to varam attiecināt uz “Captain America: Civil War”, kura tobrīd, filmas iznākšanas brīdī, kā likās, beidzās uz diezgan neizteiksmīgas nots (visi drusku saplēsās, bet kas par to?), Tonija un Stīva kašķim šeit rezonējot vēl spilgtāk. Negaidīti daudz uzmanības tiek veltīts arī, iespējams, nemīlētākajai “Marvel” kino pasaules filmai “Thor: The Dark World”.

Avengers: Endgame, Atriebēji: Noslēgums

Vēl pirms “Endgame” iznākšanas jau bija skaidrs, ka šeit būs darīšana ar ceļošanu laikā, kas jebkurai filmai un jo īpaši šāda apjoma franšīzei ir diezgan riskants solis. Ceļojot laikā un darot to, ievērojot tradicionālo “Back to the Future” “veicot izmaiņas pagātnē, iespējams labot notikumus tagadnē” principu (uz ko filma arī tieši atsaucas), ir ļoti viegli likt visam, kas ir noticis līdz šim, kļūt bezjēdzīgam. Ja pagātni var mainīt, tad līdzšinējie pārdzīvojumi tiek palētināti, tiem tiekot izdzēstiem no eksistences. Tāpēc priecē, ka MCU nav paši sev izdarījuši šo lāča pakalpojumu, tā vietā izvēloties citu piegājienu – tas, kas ir noticis, ir noticis, un mainīt to nav iespējams, ir tikai iespējams radīt jaunas realitātes vai paķert kaut ko no pagātnes, lai ietekmētu notikumus savā nākotnē.

Kā jau gandrīz ikvienā stāstā, kur ir darīšana ar ceļošanu laikā, arī šajā var viegli atrast vietas, kur piekasīties, kur atrast caurumus vai neskaidrības. Arī “Endgame” neizskaidro visu līdz pēdējam sīkumam, kas atstāj ļoti daudz auglīgas augsnes dažādām fanu spekulācijām un kaislīgiem strīdiem. Taču pašos pamatos tas ir gana elegants risinājums, kas neatstāj skatītājus muļķa lomā par iepriekšējo filmu cienīšanu un piešķir “Endgame” citādu dinamiku, nekā esam pieraduši redzēt filmās, kur varoņi dodas ceļojumos pagātnē.

Avengers: Endgame, Atriebēji: Noslēgums

Lai gan “Endgame” ir nesaraujami saistīta ar “Avengers: Infinity War” notikumiem, ir saprotami, kāpēc šīs filmas nosaukumu ziņā tomēr tika nošķirtas viena no otra, atsakoties no skaitļiem 1 un 2. Salīdzinājumā ar “Bezgalības karu” un tā daudzajiem rubakiem “Noslēgums” ir krietni pašreflektējošāks, klusāks un mierīgāks stāsts. To var attiecināt gan uz notikumiem pašā filmā, gan arī meta līmenī uz visu MCU – Džo un Entonijam Ruso, kuri MCU ārēs saimnieko kopš “Captain America: The Winter Soldier” laikiem, šeit gan ir iespēja cieņpilni atskatīties un atsaukties uz visas “Marvel Studios” radošās komandas iepriekš paveikto, gan arī brīžiem labsirdīgi pasmīnēt par to, kā laiks skrien un viss mainās, dažām lietām, no šodienas skatupunkta lūkojoties, liekot tagad izskatīties nedaudz amizantām (piemēram, Kriss Evanss konsekventi ir bijis lielisks Kapteiņa Amerikas lomā, bet pats Stīvs Rodžerss laika gaitā ir mainījies pamatīgi, jo īpaši, ja salīdzinām šī tēla versijas Džosa Vīdona un brāļu Ruso interpretācijā).

Ceļojumi laikā sniedz iespēju doties pastaigā pa atmiņu takām, un tieši to arī stāsts dara, ļaujot varoņiem sasmelt ne tikai Tanosa, bet arī pašu izlieto, labojot emocionālas kļūdas, ko vēlāk ir nācies rūgti nožēlot. Tā Tonijs Starks tiek pie iespējas pa īstam atvadīties no sava tēva, bet Tors atgūst savu “mojo” pēc sarunas ar māti. Stīvam Rodžersam ceļojums uz 1970. gadiem vēlreiz skaudri atgādināja par zaudētajām iespējām ar Pegiju Kārteri. Globālajā notikumu attīstībā šie mirkļi neko nemaina, jo tas, kam ir jānotiek, jau ir noticis, un ne Tonijs, ne Tors nevar glābt savus vecākus. Bet emocionālā ziņā tas mūsu varoņiem nozīmē ārkārtīgi daudz, ļaujot rast sirdsmieru.

Avengers: Endgame, Atriebēji: Noslēgums

Filma ļauj rēķinus ar pagātni noslēgt arī Natašai Romanovai jeb Melnajai Atraitnei. Diskusijas par to, vai viņai vajadzēja būt tai, kas ziedojas Dvēseles akmens iegūšanas labā, vai Klintam Bārtonam, vēl joprojām sit augstu vilni, un jāatzīst, ka, lūkojoties uz filmu reālās pasaules kontekstā, “Marvel” lēmums divās “Atriebēju” filmās pēc kārtas upurēt divus no jau tā salīdzinoši mazskaitlīgajiem svarīgajiem sieviešu tēliem diez ko glīti neizskatās. Bet stāsta ziņā Natašas upuris Klinta vietā ir loģisks – viņa jau kopš pirmās “Atriebēju” filmas ir runājusi par saviem pagātnes grēkiem un to, ka ar visiem saviem darbiem ir centusies šīs kļūdas izpirkt. Ja Klints būtu ziedojis savu dzīvību, Nataša turpinātu skriet šajā vāveres ritenī, jo viņa pati ir vienīgā, kas varētu pateikt, kad parāds ir atmaksāts, un diez vai viņa pati to sev jebkad spētu atzīt.

Saistībā ar Natašas nāvi gan ir divi mazi elementi, kas nedaudz grauž. Viens no tiem ir brīdis, kad izšķirošās kaujas pret Tanosu laikā vienuviet sapulcējas visas MCU supervarones, lai kopīgiem spēkiem palīdzētu Kerolai Denversai nogādāt Bezgalības akmeņus līdz kvantu tunelim. Vai šī aina ir absolūts “fan service”? Jā, bet tā tik un tā strādā efektīgi. Bet, lai cik foršs būtu šis brīdis, nelielu rūgtuma piegaršu tam piešķir tas, ka šīs komandas priekšgalā mēs neredzam Natašu. Kā nekā Nataša Skārletas Johansones izpildījumā tomēr ir pirmā kārtīgā MCU supervarone, kura ir bijusi šajā pasaulē gandrīz no pašiem tās pirmsākumiem – viņu iepazinām jau “Iron Man 2” laikā, vēl pirms Krisa Hemsvorta musīšiem Tora lomā, Kapteiņa Amerikas taisnīguma izjūtas un visiem pārējiem. Natašas fani var nedaudz sevi mierināt ar to, ka šī aina, protams, ir arī tieša atsauce uz “Infinity War” brīdi, kad viņa un Okoije devās palīgā Vandai Maksimovai, tā ka uzskatīsim, ka “Endgame” paralēlajā ainā vismaz šīm abām varonēm prātā un sirdī bija Nataša.

Otrs elements, kas liek nedaudz sapīkt, jo vairāk par domā, ir tas, ka filmas beigās Natašas upuris, kas ir būtībā tikpat svarīgs kā Tonija paveiktais, netiek gana daudz pieminēts. Lai gan Vandas un Klinta īsā saruna ir ļoti sirsnīga, gribētos nedaudz globālāku atzinību – te būtu pieticis kaut ar vēl viena sēru vainaga palaišanu ezerā. Šeit atkal jāpiemin tas, ka, lai gan tai, protams, var rast un izdomāt dažādus skaidrojumus, šāda rīcība nedaudz met ēnu uz “Marvel” mūsu reālās pasaules kontekstā. “Marvel Studios” tikai savas 20. filmas nosaukumā beidzot atrada vietu arī supervarones pieminēšanai (“Ant-Man and the Wasp”), un tikai 21. filma – “Captain Marvel” – bija supervarones solofilma (sveiciens visiem troļļiem, jūsu boikots strādāja brīnišķīgi). Te nu atkal diemžēl sanāk situācija, kurā divi soļi ir pasperti uz priekšu, bet tad atkal kājas drusku saļogās, liekot paspert pussoli atpakaļ.

Avengers: Endgame, Atriebēji: Noslēgums

Bet nenoliedzami filmas kulminācija, protams, pieder Tonijam Stārkam – ar viņu viss sākās, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka tieši viņš arī ir tas, kurš šai MCU nodaļai pieliek punktu. Līdzīgi kā gadījumā ar Natašu, nav tādas stāsta versijas, kur Tonijs rimtos un ļautu sev dzīvot vienkāršu dzīvi. “Endgame” viņš to mēģina, bet, tāpat kā visās iepriekšējās reizēs, kad viņš to ir mēģinājis, viņš beigu beigās pats ļauj sevi ievilkt atpakaļ pasaules glābšanas haosā. Arī Pepera atzīst, ka Tonijam miera nav un nebūs – lai cik ļoti viņi abi arī to gribētu.

Tonija stāsts jau no pašiem pirmsākumiem ar filmu “Iron Man” ir bijis par viņa spēju un vēlmi uzņemties atbildību par sastrādāto un tieši vai reizēm pat netieši radītajām sekām. Kopš stāšanās pretī aci pret aci tam ļaunumam, kādu ir radījis viņa ieroču bizness, Tonija dzinulis vienmēr ir bijis vērst par labu ievārīto putru un novērst tās atkārtošanos nākotnē. Taču nav brīža, kad viņš spētu sev pateikt, ka viss ir izdarīts – tāds nu ir ģēnija lāsts, ka vienmēr tu vari paveikt ko vairāk, un Tonija sirdsapziņa jau vairāk nekā desmit gadus neļauj viņam sēdēt malā, zinot, ka viņš spēj ko darīt lietas labā. Interesanti, ka, lai cik bieži abu starpā izceltos domstarpības, šajā ziņā Tonijs ir absolūts Kapteiņa Amerikas ekvivalents – arī Stīvs Rodžerss ir apliecinājis, ka viņš nespēj sēdēt, rokas klēpī salicis, ja redz notiekam netaisnības, un cīnīsies līdz pēdējam elpas vilcienam.

Ar Tonija pēdējiem vārdiem (nu, gandrīz pēdējiem – viņš vēl paspēj izdvest Peperas vārdu) “I am Iron Man” gan viņš, gan visa līdzšinējā MCU nodaļa skaisti noslēdz apli, liekot mums gan atcerēties, kas bija tas, kas mūs visus šajā vairāk nekā desmitgadi ilgušajā jampadracī ierāva, gan spilgti atgādinot, cik interesants ir bijis kopā noietais ceļš. Un, lai gan brīžiem ir licies, ka novilkt robežu starp Toniju Starku un Robertu Dauniju junioru kļūst neiespējami, Daunijs šajā filmā reizi par visām reizēm pat lielākajiem skeptiķiem demonstrē, ka tik prasti tas tomēr nav. Viņš ir ļoti spējīgs aktieris, ko šajā filmā jo īpaši pierāda ne tikai Tonija stāsta noslēdzošā aina, bet arī vēl filmas sākuma brīdis, kad Tonijs ir atgriezies uz Zemes un, turpinot “Civil War” strīdu, metas villoties ar Stīvu un pārējiem.

Avengers: Endgame, Atriebēji: Noslēgums

Par “Marvel” kino pasaules fenomenu noteikti runāsim vēl ilgi – diez vai ko tādu kādam tuvākajā laikā izdosies atkārtot (diez vai pašai “Marvel” studijai tas tik drīz izdosies, lai gan šis rats, protams, griezīsies tālāk – nākamā filma “Spider-Man: Far From Home” mūs gaida jau pēc dažiem mēnešiem). Bet veiksmes pamatus veidojošie elementi skaidri ir bijuši jau sen – jau kopš Džona Favro “Iron Man” laikiem. Tie ir veiksmīgi izvēlēti, piesaistoši tēli, kam gadu gaitā tiek dota iespēja mainīties un augt, uzķerts brīnišķīgs tonis, kas māk balansēt starp reizēm bērnišķīgu humoru un pilnīgi nopietnu pasaules glābšanu, fantastiska aktieru izvēle un skaidri nosprausti mērķi un izpratne par to, ko ar to visu vispār iesākt.

“Avengers: Endgame” ir galvu reibinoša mēroga pasākums, kas pa vidu visam troksnim un ņigu ņegai nekad neaizmirst ar vienu roku klauvēt pie skatītāju sirdīm, atgādinot, kāpēc vispār mēs visi jau vairāk nekā desmit gadus esam bijuši līdz ausīm ievilkti šajās izdarībās – ir patīkami aizmirsties alternatīvā realitātē, kurā šaubu par to, ka būs kāds, kas labos visas pārestības, vienkārši nav.*

Avengers: Endgame, Atriebēji: Noslēgums

Komiksfilmu žanra noriets tiek prognozēts jau gadiem ilgi, bet, pat ja šāda tipa filmu popularitāte tuvākā vai tālākā nākotnē sāks mazināties, no šiem stāstiem mēs diez vai jebkad tiksim vaļā. Jo pašā dziļākajā būtībā tie aizķer klusu vēlmi, kas noteikti mīt katrā no mums, – ideju, ka brīdī, kad viss ir slikti, būs kāds, kam būs iekšā stāties pretī ļaunumam un destruktīvajiem spēkiem. Tā ir kolektīvajā apziņā eksistējoša vēlme, ka pasaulē ir šāda līmeņa nesavtība un drosme – vispārākās pakāpes altruisms. Varbūt kādam tā ir arī klusa vēlme, ka viņš/viņa būtu tas/tā, kas būtu gatavs stāties pretī netaisnībām.

Viens no maniem absolūti mīļākajiem kadriem visā MCU ir patiesībā neliels brīdis iepriekšējās “Atriebēju” filmas “Infinity War” sākuma daļā, kad, Ņujorkā ierodoties baisumbaisā ļaundara Tanosa pakalpiņiem un jau sākot sēt iznīcību, ir dažas figūras, kas dodas pretī pūļa virzībai prom no briesmām, tā vietā taisnā līnijā dodoties tieši virsū potenciālajai nāvei. Tie, protams, ir mūsu Atriebēji ar Toniju Starku priekšgalā. Šis mazais mirklis iemieso visa supervaroņu žanra un jo īpaši MCU filmu pievilcību – mēs gribam ticēt, ka starp mums ir tie, kas ar paceltu galvu dosies tieši virsū briesmām, jo citādi nespēj.

“Avengers: Endgame” ir milzīgs paldies visiem, kas ir veltījuši laiku un emocijas, jūtot līdzi šiem varoņiem 11 gadu laikā. Un arī mēs varam atbildēt ar tikpat lielu paldies visam MCU, tā māstermaindam Kevinam Faigi un režisoru, aktieru un visu pārējo dalībnieku komandai, jo šis nu ir bijis viens jestrs, aizraujošs un brīnišķīgs brauciens.

Bet kur laidīsim tālāk? To uzzināsim jau pavisam drīz.

“Avengers: Endgame” jau skatāma kinoteātros!

* Eskeipismam ir arī ēnas puses, bet labāk par Maiklu Čeibonu es šo fenomenu nekad nemācēšu izanalizēt, tāpēc vienkārši kārtējo reizi rekomendēšu viņa fantastisko grāmatu “The Amazing Adventures of Kavalier & Clay”. Gaidīšu pateicības zīmītes par rekomendāciju no tiem, kas izlasīja, pa pastu, paldies.