“Bija ok” (“Avengers: Infinity War”, 2018)

Ikdienas steigā, kad stresa līmenis sit augstu vilni un darbi izsūc enerģiju, “Marvel” filmas vienmēr ir bijis glābiņš, kas uz pāris stundām ieved citā dimensijā. 18 filmas 10 gadu laikā vedušas uz lielo notikumu – “Bezgalības karu” -, kas beidzot ar lielu blīkšķi savilks visus punktus kopā.

Lielas gaidas, problēmas aizmigt naktīs – tā diena tuvojas. Un tad tā pienāk. Izstāvi garu rindu, paspēj apēst popkornu treileru laikā, līdz beidzot zālē izdziest gaismas un ekrānā parādās krāšņs studijas logo. Ļaudis aplaudē, vairums sajūsmā spiedz un birdina asaras. Tā vietā, lai justos laimīgs, ka jenots beidzot satiek Toru, sāk nomākt greizsirdība. Tuvumā sēdošie cilvēki aiz prieka un bēdām lamājas krieviski, kamēr es cenšos saprast, kāpēc mana reakcija nav pat tuvu tai. Tas noved pie jautājuma, ko uzdot sev disfunkcionālās attiecībās – vai problēma ir manī?

Avengers: Infinity War, Atriebēji: Bezgalības karš

Protams, ka ne. “Bezgalības karš” izceļ būtiskāko nepilnību “Marvel” kino pasaulē. Ir liela paļāvība, ka iepriekšējās daļās izveidotās attiecības un notikumu mijiedarbība ietekmēs lielās kulminācijas efektu uz skatītāju. Šai filmai nenoliedzami ir savs vēstījums, kuru izkristalizē konkrēts sākums, vidus un beigas. Šokējošais fināls atstāj lērumu neatbildētu jautājumu, bet sākumā izvirzītais mērķis tāpat tiek atrisināts. Paskatoties detalizēti uz stāsta struktūru, it kā visam vajadzētu strādāt. Emocionāli – tas strādā tikai konkrētai cilvēku grupai. Tā nav definējama, bet pats neesmu daļa no tās.

Atriebējus vieno mīlestības saites un godīguma principi. Tas arī spēlē lielu lomu krīzes situācijās – netiek sperti pareizie soļi simpātiju dēļ. Es nedēvētu sevi par bezjūtīgu personu, kas nepazīst prieku un mīlestību. Mani vienkārši neinteresē sekundāru varoņu neizlēmība, kas spēlē par labu ļaundara Tanosa plānam. Filmā vērojami izmisīgi centieni attaisnot varoni Vandu Maksimovu, kas komandā savulaik tika iekļauta, lai “Fox” studijai parādītu lielu vidējo pirkstu. Attīstītais mīlas stāsts starp supervaroni un mākslīgo intelektu pierāda, ka labāk šādus tematus atstāt “Ex Machina” autora Aleksa Gārlanda rokās. Tas, ka Tonija un Peperas kāzas tiek atliktas un nenoteiktu laiku, gan ir gaužām traģiski.

Nav pietiekami laba iemesla just līdzi labajiem, jo neģēlim šoreiz ir loģiskāka motivācija. Ne bez caurumiem, kuri atklājas, vairākas reizes atstāstot vienus un tos pašus mērķus puspasaules iznīcināšanai. Ja starp 64 galvenajiem tēliem viens dominē, tas ir tieši Tanoss. Baisāks par visiem ļaunajiem elfiem, putnu mīlošo Mikiju Rurku un ugunīgo Gaju Pīrsu, kopā ņemtiem. Atriebēji tiek padarīti simpātiskāki tieši Tanosa dēļ, jo beidzot pretī stājies nopietns drauds. Sit, cik gribi, bet baigās jēgas nebūs.

Avengers: Infinity War 1

Tas gan atkal noved pie vēl vienas problēmas, kuru aktuālu padarījušas “Game of Thrones” pēdējās sezonas – neviens nenomirs. Pat ja noliek to karoti, kaut kā tomēr atgriezīsies, jo vairāki turpinājumu jau ir izziņoti. Šo viedokli var apgāzt nākamā daļa, kas draud izbojāt šīs filmas traģiskākos momentus. Šķietami labākā izvēle būtu abas daļas skatīties vienā rāvienā, bet tas diemžēl nav iespējams. Kāds “Fortnight” čempions ar filmu nesaistītos forumos var iemest spoilerus, un “Facebook” algoritms laika joslā var parādīt mīmi, kas sabojās pārsteiguma momentus.

Ruso brāļi darīja, ko varēja – nevar noliegt, ka filma ir vēl nebijis kino notikums. Zvaigžņu spēks ir sabalansēts gandrīz tikpat veiksmīgi, cik “Oušena bandas” triloģijā. Lielā “Marvel” mašinērija gan nav režisoru rokās. Tā ir lielāka par aptuveni 400 miljonu vērtu filmu, kurā sastopas neskaitāmas A kategorijas Holivudas zvaigznes. Ar tik daudziem pienākumiem un miljonu fanu cerību attaisnošanu ir loģiski, ka kādam Baltijas valsts kino apskatniekam būs tīri vienalga par paveikto. Tas gan neizslēdz iespēju, ka filma visiem ir jāredz pašiem ar savām acīm uz lielākā ekrāna, kāds pieejams. Laika gaitā “Marvel” pasaule netiks piemirsta, un tālajā 2047. gadā varēsim lepoties, ka bijām notikumu epicentrā.