“Captain America: Civil War” (2016)

2006. gadā iznākusī Marvel komiksu sērija Civil War joprojām ir viens no kompānijas veiksmīgākajiem stāstu izdevumiem, kas supervaroņu iekšējās nesaskaņas pārnesa pilnīgi jaunā līmenī. Laikā, kad cīņas ar citplanētiešiem un mākslīgā intelekta robotiem jau sāk palikt nedaudz nodilušas un vienveidīgas, Mārvels savāca kopā visu, ko gatavoja astoņus gadus, un perfekti ielika to vienā rāmī. Atriebēji pēdējā laikā ir uzvedušies samērā vaļsirdīgi. Līdz pamatiem sagrāvuši pilsētas un līdz ar tām – paķēruši līdzi arī nesamērīgi daudz nevainīgus civiliedzīvotājus, tikai lai tiktu vaļā no problēmām, ko paši savārījuši. Saprotams, ka arī realitātē šāda uzvedība netiktu uzskatīta par sabiedrībai pieņemamu, tādēļ valdība nolēma beidzot rīkoties un izveidot aktu, kas ierobežo supervaroņu visatļautību. Tomēr ne visi tik vienkārši, rociņās sadevušies, ies un parakstīs kaut ko, kas vispirms liks cīnīties ar birokrātiju, pirms tu varēsi piekaut kādu naidīgi noskaņotu elementu Ņujorkas centrā. Katram ir savi argumenti par to, kāpēc vajadzētu un nevajadzētu parakstīt, līdz tas noved pie neliela atsaluma Atriebēju vidū. Pārsteidzošā kārtā, Tonijs Stārks ir tas, kurš šoreiz ir nostājies likuma pusē. Gadiem ilgie nosodījumi par viņa nesamērīgo egoismu, kā arī katras Atriebēju misijas nepārdomātās sekas tomēr pielika punktu viņa sirdsapziņai. Turpretī Stīvs Rodžerss, kuru līdz šim pazinām kā lielāko likuma un “nepiesārņotās valodas” aizstāvi, ir kļuvis par sava veida slikto puiku un kategoriski atsakās parakstīt kaut ko, kas ierobežotu viņa un viņa draugu brīvību. Daudziem gan tas likās neloģiski – Stīvs tomēr ir lielāko daļu mūža aizvadījis pasaulē, kas gatavojas karam, un ir ļoti labi informēts par to, ka, lai sasniegtu jebkuru lielāku mērķi, bez upuriem diemžēl neiztikt. Katram no viņiem ir taisnība, un katrs savā pusē savāc čupiņu ar domubiedriem, kas būtu gatavi aizstāvēt savu viedokli ne tikai ar vārdiem un dūrēm. Bet patiesībā stāsts nav tik vienkāršs.

Kā jau varēja noprast pēc treileriem, spoileriem un internetiem, oriģinālais komikss ir tikai mugurkauls tam, kas ir iznācis uz lielajiem ekrāniem. Tā vietā, lai viena papīra dēļ kaudze ar supercilvēkiem mestos čupā un skrāpētu viens otram acis laukā, lietas ir padarītas daudz personiskākas. Ja kāds aizmirsa – filmu tomēr sauc nevis Pilsoņu karš, bet Kapteinis Amerika: Pilsoņu karš, un lietas lielā mērā grozās ap viņu un viņa labāko draugu Bakiju, kurš, Hidras ieprogrammēts, reizēm pārvēršas par sava veida Halku (nemainot ādas krāsu vai bikšu izmēru). Galu galā – tas papīrs, kas visu naidu aizsāka, galvenajā stāsta kulminācijā patiesībā ir tikai dzirkstele daudz lielākam un sarežģītākam konfliktam. Stāsts ir ne tikai pagrieziena punkts Marvel vēsturē, bet arī Kapteiņa Amerikas ilgi gaidītā zvaigžņu stunda. Viņš ir pietiekami ilgi dzīvojis šajā gadsimtā, un beidzot arī viņam ir viedoklis par to, kas tajā ir nepareizi. Un jums tas patiks.

Pilsoņu karš, Civil War

Kad pirms pieciem gadiem iznāca Kapteinis Amerika: Pirmais atriebējs, es mēģināju izlikties, ka man patīk, bet tajā pašā laikā nodomāju – es mīlu Marvel, bet laikam ne visiem varoņiem ir paveicies ar personību vai izcelsmes stāstu. Kalsns, drosmīgs jauneklis tiek izvēlēts eksperimentam, kura rezultātā viņš paaugas pusotru metru garāks, ielien apkaunojošā tērpā, pielīmē burtu pie pieres un dodas pasaulē, lai aizstāvētu savu valsti gan ar sirdi, gan bicepsu. Ne tā filma bija sevišķi iespaidīga, ne arī Stīva Rodžersa tēls manī radīja kaut kādu paliekošu viedokli (laikam tādēļ, ka viņa uzacis vienmēr ir aizklātas un visas viņa emocijas lielā mērā ir resting bitch face). Atriebēju savākšanās manas domas arī pārāk nemainīja. Lai arī ticis atsaldēts no ledus kluča, Stīvs Rodžerss joprojām likās viens no pelēkākajiem muskuļu kalniem starp pārējiem Atriebējiem. Kas, protams, bija loģiski. Pēkšņi iemests 21. gadsimtā, viņš uzzina, ka karš ir beidzies, viņa draudzenei ir simts gadi, pārējie ir miruši un mistisks, melnādains vīrs ar acu apsēju viņu aicina kļūt par daļu no kaut kādas tur supercilvēku komandas. Es arī laikam būtu samērā apjukusi. Jau pašā sākumā nolikts pretstatā Tonijam Stārkam (ģēnijam, miljardierim, pleibojam, filantropam), Rodžerss šķita kā liels, apjucis bērns, kura ideoloģija joprojām ir balstīta uz pirmskara likumiem. (Kas gan arī nebija viņa vaina – viņš tomēr diezgan ilgi gulēja okeānā).

Bet tad nāca Kapteinis Amerika: Ziemas kareivis . Un ar Ziemas kareivi nāca līdzi viss, ko jūs, visticamāk, nemaz negaidījāt no supervaroņa solo filmas 2. daļas (ne Dzelzs vīrs 2, ne Tors: Tumsas karaļvalsts nešķita pārspējuši savus oriģinālstāstus). Lai arī daudzu nenovērtēta, Ziemas kareivis bija gan viens no pieturas punktiem Marvel teorijā (jo “Vairoga” iemesli), gan arī fantastiski aizraujošs un teicams kino, kas lika vēlreiz apsvērt Kapteiņa vietu šajā visumā. Vēlāk man šķita, ka Ultrona laikmets neko vairs nevarēs pārspēt. Tagad man liekas, ka vairs nav pilnīgi nekādas jēgas teikt – jā, šī filma bija labākā, kad katra nākamā tevi pārsteidz gan ar tēliem, gan stāsta attīstību un tehniskiem jaunpienesumiem. Ar katru filmu katrs tēls sevi pārliecina arvien vairāk, un Stīvs Rodžerss šoreiz pilnībā atkausēja manu sirdi. Liela daļa pirms pirmizrādes nedaudz palasīja literatūru un automātiski sevi pieskaitīja pie #teamIronMan. Jo nez kāds arguments gan varētu nākt no cilvēka, kurš ir ietērpies valsts karogā un grib, lai mēs viņu uztveram nopietni. Tomēr filma ļoti precīzi, adekvāti un sakārtoti noliek uz paplātes faktus no abām pusēm, kurus ir grūti apstrīdēt pat kādam, kas nekad nav sekojis līdzi MCU, un jautājums “Kurā pusē esi tu?” nemaz nav tik retorisks, kā sākumā varētu likties.

Captain America: Civil War, Kapteinis Amerika: Pilsoņu Karš

Joprojām neesmu redzējusi Batman v Superman, bet šo filmu salīdzināšana mani pat ļoti atbaida. Tas, kas notika starp tēliem Pilsoņu karā, bija vairāk nekā karš un supervaroņu drāma. Viena lieta, kas filmā bija izvirzīta priekšplānā, bija bromance starp Kapteini un viņa long-lost friend – Bakiju. Sarunai, kura iepriekšējā daļā noslēdzās ar lielu komatu, beidzot tiks pielikts punkts. Otra lieta, kas, visticamāk, daudzos radīja samulsumu, bija tas, kas notika starp Toniju un Stīvu. Jo – kad tad viņi ir bijuši draugi, vai ne? Komiksā viņu attiecības bija neapstrīdamas jau gadiem ilgi, tādēļ arī literārais stāsta iznākums bija izteikti traģiskāks (google it). Tomēr filmā šajās attiecībās vienmēr valdīja konkurence un dzēlīgas piezīmes no abām pusēm. Ir jāsaprot, ka viņi tomēr ir pieauguši cilvēki un pieauguši cilvēki draugus izvēlas ļoti uzmanīgi. Viņu starpā valdīja kas daudz vairāk par cieņu vienam pret otru, un viņi padarīja sevi par labākiem līderiem ar otra labo plecu, neskandinot pa pasauli viens otra varoņdarbus. Tonija un Banera draudzība visiem jau sākumā bija vairāk nekā skaidra, jo viņus abus saistīja vienas un tās pašas intereses. Turpretī Tonijam Stīvs vienmēr likās uzvilkts un nosodošs perspektīvā paša pārdrošajai personībai. Tajā pašā laikā – Stīvs viņam vienmēr bija tā melnbaltā hierarhija, kas ielika mūsdienu cinisko pasauli kaut nedaudz strukturizētās robežās. Un Tonijs spēja Stīvam parādīt, ka jebkuru situāciju var atrisināt ar dinamisku pieeju. Tādēļ – lai arī šī draudzība nebija atklāta un tieša, tā bija fundamentāla viņiem abiem. Daudziem tas viss no malas gan jau izskatījās pēc pusaudžu traģēdijas, bet faniem filma no sākuma līdz beigām rāva uz pusēm to vietu sirdī, kas ir atvēlēta fikcionālo varoņu likteņiem.

Vienīgais aspekts, kas man nedaudz lika saviebties, bija galvenais ļaundaris – barons Zemo. Viņa motīvi, protams, bija neapstrīdami, bet ļaundari ir viena detaļa, kuru Marvel vēl nav spējis savest kārtībā. Lokijs bija lielisks lielākoties Toma Hidlstona dēļ, tomēr patiesībā, lai arī cik satriecošs un šarmants viņš nebija, savā ziņā viņš arī dejoja pēc Tānosa stabules. Ultrons gribēja iznīcināt pasauli, jo te viss esot slikti (jā, loģiski). Ronans šķita kaut ko nedaudz sašņaucies, un šīs filmas žults sakne atkal slēpjas tipiskā atriebībā, lai dzēstu pagātnes zaudējuma sāpes.

Labā ziņa ir tā, ka stāstā kārtējo reizi perfekti bija savienota drāma ar komēdiju un zinātnisko fantastiku, kas, šķiet, pēdējā laikā ir jau pilnīgi atsevišķs žanrs. Lai arī uz kādu Marvel filmu tu neietu, tu zini, ka tur nebūs tikai “Smash!” un “Kaboom!” un “Pow!”. Tur būs arī random aina mašīnā, kur uz Bakija jautājumu “Vai tu vari pabīdīt savu krēslu uz priekšu?”, Falkona atbilde ir: “Nē,”, un tu smiesies kā atpalicis.

Captain America: Civil War, Kapteinis Amerika: Pilsoņu Karš

Pievēršoties jaunpienācējiem (un atkalpienācējiem), interesanti ir tas, ka filmā parādās vairāki jaunie varoņi, kuri tiek iemesti stāstā bez brīdinājuma (kas šajās franšīzēs parasti ir izcelsmes stāsti). Turpretī šoreiz varoņi savas solo filmas prezentēs vēl ilgi pēc Pilsoņu kara, un, ja godīgi, ļoti labi, ka tā. Zirnekļcilvēkam filmā patiesībā ir nedaudz lielāka loma, nekā sākumā varētu likties, un viņa ienākšana Marvel filmu visumā ir reizē gan svaiga, gan nedaudz sentimentāla. Melnā pantera sevi iepazīstina ar samērā oriģinālām kautiņu tehnikām un atstāja mūs, gribot redzēt vēl (viņa solo filma iznāks tikai tālajā 2018. gadā). Filmā arī parādās ar ovācijām sagaidītais Skudrcilvēks, kurš, protams, atrodoties “noziedznieku” komandā, pierāda, kā mazs (vai arī pavisam milzīgs) cinītis gāž lielu vezumu. Arī Martina Frīmena loma beidzot ir atklāta. Lai arī filmā viņš parādās reti, savu iespaidu uz mums viņš atstāja, radot lielu intrigu par to, kāda būs viņa nozīmē turpmākajā stāstā.

Vai šī filma bija teicama? Jā. Bet vai šī bija TĀ filma, kurai Marvel mūs gatavoja jau no paša sākuma? Nē, jo Infinity War iemesli. Es, protams, atkārtošos, sakot, ka šī filma patiešām attaisnoja visas iepriekšējās recenzijas un ir labākais, kas mūžīgi mūžos ir izveidots, jo konkrētajā mirklī tā arī šķiet. Patiesībā es jau pirmajās 10 minūtēs redzēju, kā es nākotnē šo filmu skatos jau 15. reizi. Bet faktam, ka filma ir nozīmīgs pagrieziena punkts, patiešām ir konkrēti iemesli, nevis vienkārši fakts, ka tur bija Roberts Daunijs juniors. Brāļi Ruso mums ir sagādājuši Ziemassvētku dāvanu pavasara spraigumā, bet mēs taču zinām, ka latiņu ir iespējams pacelt vēl augstāk, vai ne?