“Zaļais izziņu dienests” (“Green Book” / “Ceļvedis”, 2018)

1962. gads, Ņujorka. Itāļu amerikānis Tonijs “Lips” Vallelonga (Vigo Mortensens), sīksts, bet ne pārāk izglītots bāra apsargs, meklē darbu, jo naktsklubs, kurā Tonijs ikdienā strādāja, tiek aizvērts uz renovācijas laiku. Pēc tikšanās ar potenciālo jauno darba devēju Tonijs ar ne pārāk lielu entuziasmu pieņem melnādainā, izglītotā pianista Dr. Dona Šērlija (Maheršala Ali) piedāvājumu kļūt par viņa šoferi koncertturnejai no Ņujorkas līdz pat dienvidu štatiem. Apbruņojušies ar “The Negro Motorist Green Book” – drošo ceļvedi melnādainajiem cilvēkiem –, abi varoņi dodas pārsteigumiem pilnā ceļojumā, kas mainīs abu dzīvi uz visiem laikiem. Kopīgais ceļojums abiem pilnīgi dažādajiem varoņiem dos iespēju iepazīt vienam otru, atklājot jaunas šķautnes, cilvēciskās īpašības gan citos, gan sevī. Ceļojuma laikā varoņi saskarsies ar Amerikas cilvēku netaisnīgo dabu un ideāliem, piedzīvojot patiešām nepatīkamus brīžus, bet tie ļaus kopīgi, respektējot vienam otra talantus un sirdi, tikt ar tiem galā.

"Green Book, Ceļvedis"

“Ceļvedis” (“Green Book”) ir ļoti feins un patīkams pārsteigums no režisora Pītera Ferelija. Lai gan komēdiju žanrs režisoram galīgi nav svešs (“Dumb and Dumber”, “There’s Something About Mary”, “Shallow Hal”) un viņš jau iepriekš priecējis skatītājus ar lieliskām un atmiņā paliekošām komēdijām, režisors sen nebija paveicis kaut ko tik patīkami sirsnīgu un aizrautīgu.

Par filmu var runāt daudz un dažādi. Uz to var skatīties dažādi. Par to ir daudz dažādu atsauksmju – kāds filmu slāna, ka tā nav pārāk nopietna, ka nav pietiekami precīzi atspoguļots šis patiesais stāsts, ka nav pietiekami pievērsta uzmanība rasisma problēmai. Kāds toties spiedz sajūsmā, ka tik jauki un smieklīgi sen nav bijis. Kāds saka, ka filma ir baltādainā vīra versija par melnādainā vīra dzīvi utt.

Godīgi sakot, var piekrist lielākajai daļu komentāru. Arī man rasisma, sociālo problēmu, aizspriedumu parādīšana, apspēlēšana likās ļoti virspusēja, ļoti viegli un maigi apbružājot šīs tēmas, bet ne pārāk satricinot tās, lai nenāktos tām pievērst par daudz uzmanības, jo tas nav filmas galvenais vadmotīvs. Filmā nav nekā revolucionāra, lai mēs šo darbu ierakstītu kino zelta fondā kā darbu, kas mainīja cilvēkus, lauza stereotipus, gāza Berlīnes mūrus utt. Filma nesagādā lielus pārsteigumus stāsta struktūrā vai filmas sižetā, tā ir visnotaļ vienkārša, paredzama, un kaut kādā mērā filmas ainas atkārtojas, tikai mainās vieta un situācijas. Filmu var saukt par tematiski apmaldījušos, bet vai šoreiz tā ir problēma? Nedomāju gan. 2018. kino gads skatītājiem atnesa veselu lērumu filmu, kas runā un stāsta par šīm problēmām – rasismu, dažādiem sociālajiem slāņiem, aizspriedumiem, neiecietību (“Blindspotting”, “BlacKkKlansman”, “Sorry to Bother You” u.c).

Un tāpēc man gribas šoreiz aizstāvēt režisoru. Filma tik ļoti neiedziļinās šajās problēmās, jo tā, pirmkārt, ir parādīta vairāk no Tonija skatu punkta, ilustrējot to, kā viņš uztver notiekošo, un tieši Tonijs ir filmas centrālais tēls. Papildus tam visam filmas galvenais scenārists ir Tonija dēls Niks Vallelonga, kurš ir rakstījis par svarīgajiem notikumiem tēva dzīvē, kas mainījuši viņa domas un aizspriedumus. Pianists Dons prasto Toniju ir mainījis vairāk nekā Tonijs Donu, un tas ir labi redzams filmas laikā.

"Green Book, Ceļvedis"

Bet viena lieta, ko noteikti nevar aizmirst, ir tas, cik šī filma ir sasodīti šarmanta un aizraujoša. Mortensens un Ali savās lomās ir brīnišķīgi no galvas līdz papēžiem. Abu varoņu mijiedarbība un saskarsme filmā ir zelts, un vērot viņus kopā ir bauda. Tonijs ir īsts amerikāņu-itāļu ģimenes stereotipiskais tēls – vulgārs, skaļš, vienkāršs, bet ar plašu sirdi, turpretī Dons ir ekscentrisks, erudīts, nosvērts, elegants un kluss. Filmas dialogi, aktieru harisma, filmas mākslinieciskais noformējums ļoti iesūc tās pasaulē, un tā laika smaržas sajušana neļauj novērsties no ekrāna ne uz sekundi. Filmas scenārijs ir ļoti asprātīgs un sirsnīgs, tajā ir grūti neiemīlēties. Lai nu ko, bet komēdiju Ferelijs jūt un saprot.

Mums jau tā apkārt ir tik daudz mēslu, dažādu kartīšu publicēšana, rasisms un nesapratne, tāpēc ik pa laikam mēs esam pelnījuši gaišu, krāsainu filmu, kurā var izsmieties, smaidīt un vienkārši lieliski pavadīt laiku. Kaut kādā mērā filma sniedz gaišu cerību staru, kuram pieķerties, jo filmā redzams, kā divi pilnīgi dažādi tipāži satiekas, iemācās saprast, cienīt, izjust citādo pasauli un iemīlēt vienam otru. Kāpēc lai to nespētu mēs? Ticu, ka arī ciniski un nihilistiski noskaņotie cilvēki, pametot kinoteātri pēc šīs filmas noskatīšanās, varētu pasmaidīt.

Filmas novērtējums – 4,5/5

Ja jūties noskumis, žēlojies par auksto laiku, tad šī ir filma tev. Marš uz kino!
Reinis Važa