“Child 44” (2015)

Uz kino ekrāniem jaunākais Ridlija Skota producētais, Čīles/Zviedrijas izcelsmes režisora Daniela Espinosas (“Safe House”, “Snabba Cash”) režisētais un uz Toma Roba Smita starptautiski atzīto dižpārdokli balstītais trilleris “Bērns Nr.44” – mums visvairāk interesants pat ne dēļ izcilā aktieru sastāva, bet dēļ savas darbības vides, 50-to gadu PSRS. Perfektajam trio (aktieri, pirmavots un “eksotiskā” vide) bija jāsniedz perfekts rezultāts, bet, tāpat kā “paradīzē noziedzība nepastāv”, arī filmā viss nesalikās gluži kā to autori bija iecerējuši. Lai gan jāatzīst – tie patiesi centās.

Vispirms par filmu, kura tiek pozicionēta kā “trilleris” – tā nav tik ļoti par slepkavību izmeklēšanu, kurai te ir otršķirīga loma, cik mēģinājums parādīt tā laika varas pārstāvju ikdienu, motivāciju un savstarpējās attiecības, diezgan pareizi un precīzi radot nepieciešamo atmosfēru gan ar personāžiem, gan sīkām detaļām. Diemžēl tieši šajā balansā starp “Se7en” pižikos un pufaikās un nopietnu tā laika ikdienas analīzi (korupcija, cenzūra, homoseksuālistu vajāšana u.c.) autori arī “pazuda” – pirmajam ir veltīts pārāk maz laika, bet otru pārstāv filmas personāži, tikai retais no kuriem ir kas vairāk kā staigājošs šablons. Bet tieši aktieriem bija jābūt filmas virzītājspēkiem – īpaši ar tādu komandu, kā salasīta te, vai ne?

Child 44

Tapēc nav brīnums, ka filmas galvenais (citi teiks – vienīgais) trumpis ir Toms Hārdijs, kurš patiesi cenšas un padara savu varoni Leo Demidovu par reālu, līdzpārdzīvojumiem atvērtu tēlu, kamēr pārējie pārsvarā atstrādā sev zināmus, tīkamus šablonus. Nūmī Rapase, visticamāk, tā arī paliks Līzbete Salandere, Gerijs Oldmens ar šādām lomām brokasto (un viņa ekrānlaiks filmā ir zem divdesmit minūtēm), Vincents Kassels jūtas apjucis padomju virsnieka lomā, bet jo mazāk mēs uz lielajiem ekrāniem redzēsim Džoelu Kinamanu, jo būs labāk mums visiem. Spilgtā raksturlomā parādās Džeisons Klārks, bet tas ir prieks uz piecām minūtēm. Visbeidzot, viens no galvenajiem filmas varoņiem izrādās autentisks tā laika tvaikonis (gribētos domāt, ka aizlienēts pa tiešo no filmas “Kray“), kuram ir vairāk ainu, kā Oldmenam, Kasselam un Klārkam kopā, un no kura filmas beigās triumfāli izkāpj īpaši aicinātā zvaigzne Tīrons Lanisters, lai uzspīdētu vienā ainā un dotos pretīm saulrietam (un honorāram).

Protams, ka viens pats Hārdijs uz saviem pleciem nevar iznest divas stundas un septiņpadsmit minūtes (!) garo filmu, tapēc kaut kur pusceļā tā paklūp, krīt un sabrūk kā Padomju savienība kāršu namiņš, atstājot tās dalībniekus lasīt lauskas. Filmu jau paspēja aizliegt Krievijā par “vēstures izkropļošanu” (kur gan pēdējā laikā aizliedz visu, vienkārši ideoloģijas pēc), lai gan tieši šajā jomā tā ir salīdzinoši rāma, bet patiesībā vajadzētu aizliegt par talanta, resursu un skatītāju laika izniekošanu. Taču negribu būt tik skarbs un arī filmas veidotājus negaida vis GULAGs, bet gan vienkārši rājiens un disciplinārsods – un īsti jau nevar pateikt, kas ir sliktāk.

Tumša, gara un praktiski bez humora, filma daudz labāk strādātu kā BBC mini-seriāls (sers Ridlijs ir producējis arī tādus) un vissliktāk atbilst šobrīd ārā valdošajam pavasarīgajam noskaņojumam, taču divarpus stundas nosacīti autentiskā Padomju vidē labu aktieru kompānijā tā garantē – ja šī ir jūsu recepte veiksmīgam vakaram, tad tā nepievils. Kinoteātros no 24. aprīļa!