Savā ziņā Dena Brauna grāmatas ekranizācija “Da Vinči kods” (2004) bija viena no manām mīļākajām bērnības filmām ar to, kā tā pasniedza sarežģītas vēstures mistērijas samērā saprotamā veidā. Tagad tā ir viena no manām guilty pleasure filmām – slikta filma, kas ir izklaidējoša. Kad apstiprināja trešo filmu, biju piesardzīgi ieinteresēts, jo apzinājos, ka, lai gan pārējās daļas ir bijušas izklaidējošas, tās tomēr bija pilnas ar robiem sižetā un ar dažādām citām nepilnībām. Pēc “Inferno” noskatīšanās jāatzīst, ka tā atstāja rūgtu garšu manā mutē.
Brīdinājums – spoileri
Toms Henkss kā Roberts Lengdons nav mainījies un ir tikpat lielisks kā abās iepriekšējās filmās. Ir patīkami redzēt, ka tēls ir saglabājis savas īpašības un arī sev raksturīgo Mikipeles pulksteni. Tomēr jaunie tēli neizceļas ne ar kādu oriģinalitāti, jo tie seko jau ierastajām Dena Brauna klišejām – izskatīgās sievietes kompanjones tēls, sabiedrotais, kas izrādās nelietis, aizdomīgā priekšnieka tēls, kas patiesībā ir labais, un tā tālāk.
Neskatoties uz to, ka filma uzdod lielus jautājumus par pārapdzīvotību un tās sekām, kas brīžiem arī liek aizdomāties, tas viss tiek pamests kaķim zem astes, kad visa filma pašās beigās gandrīz vai izjūk. Iemesls, kāpēc Lengdons seko visām antīkajām mīklām un pavedieniem, ir tik vājš un bezjēdzīgs, ka, aizejot pēc filmas mājās, gribas grāmatu gandrīz vai sadedzināt. Ir arī daudz citu idiotisku mirkļu, piemēram, kad tēls mēģina uzspridzināt pazemes istabu un, lai to panāktu, izmanto spridzekli, kuru var aktivizēt tikai ar īsziņas palīdzību. Protams, ka tieši šajā mirklī telefonam nav zonas. Jāpiebilst, ka tas ir “Samsung” telefons, jo šī taču ir “Sony” filma – pasarg’ Dievs, ja “Sony” telefonam būs slikta zona!
Vizuāli filma nav tik iespaidīga kā iepriekšējās daļas, jo krāsu palete liekas daudz blāvāka un ne tik krāšņa. Filmas sākumā šķiet, ka to ir montējuši tie paši cilvēki, kas montēja “fenomenālo” “Betmens pret Supermenu”, jo ainas paskrien nemanot un tās īsti nepaspēj nosēsties tā, lai gribētos filmā iedziļināties. Filmas skaņu celiņš arī liek vilties, jo liekas, ka Hanss Cimmers ir paņēmis visus iepriekšējo filmu meldiņus un centies kaut kā tos iepīt šajā filmā, neskatoties uz to, cik neatbilstoši tie varētu būt konkrētajai ainai.
Ja runā par pašu Danti, ap kuru visa mistērija ir tīta, tad arī šeit ir vēl viena vilšanās, jo par viņu nekas interesants vai nedzirdēts netiek pieminēts – tikai jau plaši zināmi fakti. Galvenokārt viņš un “Dievišķā komēdija” ir filmā tikai tāpēc, ka tās nelietim ir neliela apsēstība ar viņu, lai gan tas arī nav īsti paskaidrots un to nākas vienkārši pieņemt, jo scenāristam tā nelikās pietiekami nopietna lieta, lai to iekļautu filmā.
Diemžēl jāsaka, ka šī ir visvājākā daļa no visas Dena Brauna sērijas par profesoru Lengdonu un viena no visvājākajām filmām, kuru nācies šogad redzēt. Filmu ir grūti rekomendēt kādam, kuram interesē vēsture, grāmatu sērija vai pat Dantes darbi, jo visi šie aspekti sagādā spēcīgu vilšanos. Es ļoti apšaubu, vai mēs vēl ieraudzīsim “Zudušā simbola” ekranizāciju.
Vērtējums: 3/10
