Recenzijas

“Demolition” (2015)

Ja Tu kaut maķenīt ikdienā pieķer sevi pie domas, ka Tu nejūties tā, kā to sagaida cilvēki, kuri tobrīd Tev skatās acīs, tad Tev noteikti būtu interesanti redzēt šo filmu. Kopumā, filmu es varētu ielikt kategorijā - es drāmas parasti neskatos, bet šitā jau īsti nebija drāma, tāpēc man patika!

13.04.2016

Demolition, Sabrukums

Nākamais festivāla seanss sestdien, 20:00!
Biļetes te:https://www.forumcinemas.lv/Websales/Show/240762/

Es kādreiz domāju, ka drāmas ir tādas nepatīkamas filmas, kuras cilvēki parasti skatās, lai sevi mocītu – tolaik, ar cilvēkiem es domāju sievietes un ar mocīšanu es domāju asaras. Skatīties filmas, kuras Tev izraisa nepatīkamas emocijas man šķita nepieņemami, tāpēc ar lielu līkumu gāju garām tādām filmām, it īpaši, ja tajās bija iesaistīti dzīvnieki (šeit atsauce uz Hačiko un Melno skaistuli). Bet tagad, kad tā prāta ir vairāk, vismaz gribētos tā domāt, ja vien filmai ir labi aktieri un vēl labāks treileris, es vairs nemetu šķību aci un labprāt kaut ko tādu apmeklēju arī kino.

Sākšu uzreiz ar to, ka šī filma nav chickflick, varbūt tā varēja spriest pēc treilera – puisis brauc auto ar savu sievu, pēkšņi notiek avārija, viņa mirst un viņš saprot, ka visu dzīvi nav viņai tā īsti pievērsis uzmanību un tagad, viņš sāk pamanīt visas tās sīkās lietas, kuras viņa darīja. Nothing like that – tas ir vairāk attēlojums par to, kā ar šādu traģēdiju tiek galā Džeika Džilenhola attēlotais Deiviss. Šāda veida cilvēkus Tu mūsdienās vari atrast arvien biežāk – tādus, nedaudz atslēgušos no realitātes un emocijām. Iespējams, Tu tādu pašlaik redzi arī sevi un tieši tādēļ, Tev noteikti būtu jāaiziet noskatīties šī filma.

Demolition

Filma brīnišķīgi spēlē uz drāmas un komēdijas robežas. It kā jau nebūtu pieņemts par kaut ko tādu, tādā situācijā, smieties, bet galvenais varonis ir uzrakstīts tik lieliski, ka Tu filmas laikā nekaunies par to, kā Tu jūties. Tas nav asaru lejamais gabals, parasti filmu laikā tos var sajust – kad Tu sēdi un saproti, ka tagad ir sad moment un to apstiprina šņuksti no dažām rindām auditorijā. Nevarētu arī teikt, ka tas ir tāds how-to-deal-with-losing-someone-close gabals. Bet par to, kas ir šīs filmas doma, nedaudz vēlāk.

Ieturot tradīciju un vēlmi neatklāt pārāk daudz par filmā redzamo, mēģināšu nedaudz vairāk pastāstīt par to, kāpēc šī filma ir jāredz un mazāk par to, ko Tu tajā tiešām redzēsi. Mūsdienās pastāv kaut kādas sabiedrībā noteiktas normas, kurām Tev ikdienā ir jāpakļaujas. Piemēram, Tev jājūtas bēdīgi par traģēdijām, vienalga, cik liela mēroga, ja vien tās skar Tevi. Kaut kāda variēšana ar savām sajūtām ir pieņemama, bet, piemēram, bēres ir off limits, uz tām ir jāierodas, ir jābūt bēdīgam, ir jāuzber 3 saujas smilšu un jāpasaka kaut kas līdzjūtīgs aizgājēja tuviniekiem. To var neuzskatīt par pakļaušanos, ja tas Tevī ir ieaudzināts jau no bērnības. Bet. Ja Tu kaut maķenīt ikdienā pieķer sevi pie domas, ka Tu nejūties tā, kā to sagaida cilvēki, kuri tobrīd Tev skatās acīs, tad Tev noteikti būtu interesanti redzēt šo filmu. Šeit Tu redzēsi to, cik “neatbilstoši” uzvedas Deiviss. Liku vārdu pēdiņās, jo filma nedaudz izmainīs to, kā Tu skaties uz šāda tipa lietām.

Ja man jācenšas formulēt, kāds bija filmas galvenais mesidžš un jāmēģina izveidot tāds, kuram piekristu visi, man šķiet, ka pie tāda es nenonākšu. Es teiktu, ka interpretāciju un kaut ko, ko ieviest savā ikdienā, būtu pilnībā jāatstāj katra skatītāja ziņā. Jocīgi kā tas iet kopā ar to, par ko, manuprāt, filma bija – par to kā viens vīrs tiek galā ar savas sievas nāvi – nekas neatbilstošs, bet tā jau ir, kad Tu zini vairāk par varoni, tā teikt his side of the story. Kopumā, filmu es varētu ielikt kategorijā – es drāmas parasti neskatos, bet šitā jau īsti nebija drāma, tāpēc man patika!