Recenzijas

Django Unchained (2012)

Pēc "Django Unchained" noskatīšanās tā vien gribējās labsirdīgi nopūsties: "Ak, Kventin." Ja līdz šim kādam vēl bija par to šaubas, tad "Django Unchained" vajadzētu apliecināt to, ka Tarantino patiesībā ir piecpadsmitgadīgs puišelis, kurš ir iestrēdzis pieauguša un ietekmīga režisora ķermenī. Un tieši tur arī slēpjas viņa filmu šarms.

21.01.2013

Django Unchained, Atsvabinātais Džango

Pēc “Django Unchained” noskatīšanās tā vien gribējās labsirdīgi nopūsties: “Ak, Kventin.” Ja līdz šim kādam vēl bija par to šaubas, tad “Django Unchained” vajadzētu apliecināt to, ka Tarantino patiesībā ir piecpadsmitgadīgs puišelis, kurš ir iestrēdzis pieauguša un ietekmīga režisora ķermenī. Un tieši tur arī slēpjas viņa filmu šarms – Tarantino taisa tādas filmas, kādas veidot būtu gandrīz vai katra otrā ierindas skolnieciņa-kinomāna sapnis. Tā kā viņš to veic profesionāli un ārkārtīgi stilīgi, tad tas patiesībā ir kompliments. “Django Unchained” piemīt visas labās īpašības, kādas varētu sagaidīt no Kventina filmām, kas filmai liek kļūt par vienu no labākajām pēdējā laikā redzētajām, taču godīgi atzīšos, ka vairāku iemeslu dēļ man “Inglourious Basterds” (kura, gribi negribi, iet roku rokā ar “Atsvabināto Džango”) tomēr ir sirdij tuvāka.

Viena no galvenajām problēmām ar “Django Unchained” ir tā, ka filma ir vienkārši pārāk gara. Lai cik ģeniāli nebūtu dialogi un fantastisks aktieru tēlojums, ne viena vien aina aizkavējas mazdrusciņ par ilgu, kas filmai piešķir negaidīti lēnu gaitu, kas, sākoties trešajai stundai, sāk jau nedaudz nogurdināt. Laba daudz nevajag – pēc tādas pārēšanās citādi sāpēs vēders. Lai gan “Inglourious Basterds” (pieminēšu šo filmu vairākkārt, deal with it) arī nav nekāda īsfilma, tur atšķirībā no “Džango” bija vairāki paralēli stāsti, kas darbībai lika kustēties uz priekšu ātrāk un veiklāk. “Džango” vajag tik ilgu laiku, lai atsvabinātos, ka uz beigām jau ir nedaudz vienalga (uzsvars uz vārdu “nedaudz”). Būtībā, ja Šošannas stāsts “Inglourious Basterds” tiktu stiepts trīs stundu garumā, tad sanāktu patiešām īsts “Django Unchained” sieviešu kārtas ekvivalents.

Django Unchained, Atsvabinātais Džango

Vēl viens neliels “Django Unchained” defekts ir tas, ka filma brīžiem šķiet nedaudz atvasināta (angliski tas izklausās nedaudz labāk – “derivative”), jo ik pa brīdim pārņem viegla “es kaut kur jau to esmu redzējusi” sajūta. Tas varbūt neattiecas tik daudz uz sižeta pagriezieniem (principā varētu strīdēties, ka tādā gadījumā jebkura atriebes filma ir vienkāršs atvasinājums), bet gan uz dažiem tēliem un (dīvainā kārtā) dialogiem. Kristofs Valcs man būs mūžam mīļš Hansa Landas dēļ, bet “Django Unchained” viņš spēlē tieši to pašu varoni, ko “Mērgļos”, tikai viņa labo versiju – tā pati daiļrunība, šarms utt. Neliela déjà vu sajūta pārņēma arī, piemēram, brīdī, kad Šulcs atvadās no Kelvina, – salīdziniet to ar Landas atvadīšanos no franču zemnieka “Inglourious Basterds” ģeniālās pirmās ainas beigās.* Arī dažām ainām pietrūkst spriedzes, kurai it kā vajadzētu tur būt. Taču noteikti jāuzteic ir tas, ka, lai gan “Django Unchained” noteikti ir pārpilna ar visdažādākajām atsaucēm uz vesternu žanru un ko tik vēl ne, tas nav uzbāzīgi un netraucē tādiem kā man, kas vesternus nekad nav mīlējuši, – “Django” stāv pats uz savām kājām, nekaitinot ar savu viszinību.

Tarantino, protams, ir spējis sapulcināt satriecošu aktieru sastāvu. Pie viņa ir atgriezies Valcs, kuru pasaulei parādīja tieši pats Kventins ar “Inglourious Basterds”, taču, lai cik arī viņš nebūtu lielisks, šajā filmā viņu pārspēj di Kaprio, kurš ģeniāli atveido Kelvinu Kendiju, un Semjuels L. Džeksons Kendija pakalpiņa lomā (starp citu, Džeksona varonis, manuprāt, ir filmas īstais ļaundaris – lai cik arī monstrozs nebūtu Kendijs, Džeksona Stīvens liek šermuļiem skriet pār kauliem). Leo, kuru, viņam paliekot arvien vecākam, sāku mīlēt arvien vairāk (“Titānika” Leo – nē, paldies), šeit ir fantastiskāks nekā jebkad agrāk – ik pa brītiņam nācās sev atgādināt, ka tas taču ir di Kaprio, kurš pilnīgi pazūd savdabīgajā tēlā. Nedaudz otrajā plānā tā rezultātā gan paliek pats Džango, kuru patiesībā pat ļoti lieliski atveido Džeimijs Fokss (mana sapņa piepildījums gan būtu Idriss Elba – Elbu, lūdzu, vienmēr un visās filmās). Taču, ja filmas sākumā viņš ieņem diezgan pasīvu lomu blakus Šulcam, tad otrajā filmas pusē, lai gan viņš kļūst aktīvāks pats savās darbībās, parādās Kendijs un Stīvens, kuri atkal spīd nedaudz spožāk, kā rezultātā Fokss pie tādas īstas teikšanas nonāk tikai kādās pēdējās 20 minūtēs. Nabaga Kerija Vašingtone gan šeit ir galīgi apdalīta – lai gan, protams, tas ir izskaidrojams ar to, ka viņa ir šī princese kalna galā (vai kā nu tur bija tajā pasakā), kura sēž un gaida, kad viņu izglābs, būtu tomēr bijis patīkami redzēt arī kādu jēdzīgu sieviešu tēlu. Vašingtones loma šeit ir reducēta līdz raudāšanai un vaimanāšanai.

Django Unchained, Atsvabinātais Džango

Bet visādi citādi Tarantino atriebības fantāzija ir kārtējais lieliskais veikums no īpatnējā režisora ar jau ierasti absurdu, bet dīvaini iederīgu mūziku (kad sāka skanēt “100 Black Dolphins Coffins“, gribot negribot bija jāsmejas, bet tā labsirdīgi). Tarantino manipulācijas ar vēsturi nekādā gadījumā nedrīkstētu uztvert pārāk nopietni, tāpēc tiem, kuriem vēsturiski faktu grozīšana un pielāgošana savām unikālajām vajadzībām šķiet necienīga un nepieļaujama, ieteiktu turēties no “Django Unchained” pa gabalu. Taču tie, kuriem Tarantino un viņa filmas ir mīļas, “Django Unchained” vajadzētu būt kārtējam kinopriekam no, iespējams, gīkiskākā režisora Holivudā. Arī es izpriecājos lieliski, taču tomēr piekritīšu Breda Pita atveidotajam Aldo Reinam, kurš “Inglourious Basterds” noslēdz ar: “You know something, Utivich? I think this just might be my masterpiece.” “Django Unchained” ir lielisks, bet “Inglourious Basterds” tomēr šķiet nedaudz nostrādātāka, veiklāka un amizantāka – Kventina meistardarbs.

* Jāatzīmē gan, ka Kventinam acīmredzot ir kādas mīļas frāzes, kuras viņam patīk atkārtot – pirms pāris nedēļām skatījos kādu laiku neredzēto “Kill Bill Vol. 2”, un ausīs iekrita brīdis, kur Bils, runājot ar savu brāli, viņam jautā: “I know this is a ridiculous question before I ask it, but […]?”, ko praktiski tādā pašā formā vēlāk “Inglourious Basterds” atkārto Bridžeta, jautājot: “I know this is a silly question before I ask it, but […]?”