Recenzijas

“Dracula Untold” (2014)

Aizvien vairāk un vairāk pat Holivudas kino pievēršas šķietami pašsaprotamu “ļaundaru” demistifikācijai, un tur ir par ko padomāt. Pēc neskaitāmām ekranizācijām, interpretācijām un pat parodijām klāt ir romantisks pasaku grāvējs par to, ka Drakula patiesībā bija tīri sakarīgs (un izskatīgs!) džeks, vienkārši... nepaveicās.

03.10.2014

Dracula Untold, Drakula: Leģendas sākums

Šobrīd ir politkorektās līdzcietības laikmets, kurā nav baltā vai melnā, izteikti labo vai ļauno – t.i., tie noteikti ir, bet aizvien vairāk un vairāk pat Holivudas kino pievēršas šķietami pašsaprotamu “ļaundaru” demistifikācijai, un tur ir par ko padomāt, arī filmas laikā, jo pati tā nepiedāvā īpaši daudz, par ko domāt. Pēc neskaitāmām ekranizācijām, interpretācijām un pat parodijām klāt ir romantisks pasaku grāvējs par to, ka Drakula patiesībā bija tīri sakarīgs (un izskatīgs!) džeks, vienkārši… nepaveicās.

Vēl nedaudz par līdzcietību – tā piemīt pat šķietami bezpersoniskajiem Holivudas naudasmakiem, jo šī ir daudzmiljonu (un pēdējā) iespēja britu aktierim Lūkam Evansam, kurš filmā atveido galveno – Drakulas – lomu. “Jauns, skaists, ar potenciālu, dosim iespēju!”, sauca “Universal Pictures” “middle-level” menedžeri, vienlaikus cerot, ka nebūs vēl viens Teilors Kičs. No savas puses arī ar interesi vērošu Evansa kunga “leading man” karjeru, bet, manuprāt, viņam daudz vairāk piestāv tādas lomas kā filmā “No One Lives” (kurš arī ir neoficiāls “Fast & Furious 6″ prīkvels).

Protams, ka mūsdienu politkorektajai filmai jābūt internacionālai – kurš gan būtu domājis, ka šausmu pasaka par rumāņu karali izvērtīsies par divu britu romantisko sirdsāķīšu (otrs ir Dominiks Kūpers) cīņu? Un ar šķipsniņu politiskas aktualitātes – “Kad mēs tiksim līdz Eiropas galvaspilsētām, tad tikai viss sāksies!” draudīgi paziņo filmas galvenais ļaundaris turks, nepārprotami atsaucoties uz Turcijas ilgstošo, bet nesekmīgo vēlmi pievienoties ES, pārtikušās Rietumeiropas skatītāji šajā brīdī šausmās nodreb un aizrijas ar strūdeli.

Un nav vairs pat vajadzīgas Holivudas identisko filmu cīņas, jo nu jau pat it kā dažādas filmas atgādina viena otru kā divas ūdens lāses – šis ir “Maleficent” puikām, krāšņa pasaku filma (vizuāli atgādina “Game of Thrones” sēriju, kas ir vairāk kompliments seriālam un arī filmai) par to, ka vispārpieņemtais “ļaunais” tēls patiesībā nemaz nebija ļauns un vienkārši gribēja, lai viņu mīlētu, bet, re, kā viss neveiksmīgi pavērsās. Un, visticamāk, tā arī jāskatās kopā ar ģimeni un bērniem – vispirms Endžija, tad pavisam mazos gulēt un var droši ķerties pie “Drakulas”, jo ne vizuāli, ne saturiski (ne, pasarg’ Dies, “šausmu” ziņā) starp filmām nekādu būtisku atšķirību nav.