Recenzijas

“Pēcpusdienas konča” (“Emma.” / “Emma”, 2020)

Angļu autore Džeina Ostina kopumā sarakstīja septiņus romānus, kas, lai gan it kā nešķiet pārāk daudz, ir sagādājuši viņai mūžīgu slavu. Pēdējoreiz kādu no Ostinas ekranizācijām uz lielā ekrāna redzējām 2016. gadā filmā “Love & Friendship”, tāpēc nu ir pēdējais laiks kādam jaunam Ostinas stāstam – un šoreiz laimīga loze kritusi labi pazīstamajai "Emmai".

02.03.2020

Emma., Emma

Angļu autore Džeina Ostina kopumā sarakstīja septiņus romānus (divi palika nepabeigti), kas, lai gan it kā nešķiet pārāk daudz, ir sagādājuši viņai mūžīgu slavu. Protams, likumsakarīgi ir arī tas, ka šie romāni ir vairākkārt ekranizēti – kurš no mums gan nav redzējis kādu “Lepnuma un aizspriedumu” versiju? Pēdējoreiz kādu no Ostinas ekranizācijām uz lielā ekrāna redzējām 2016. gadā Volta Vitmana brīnišķīgajā “Love & Friendship”, kas ir romāna “Lady Susan” ekranizācija, tāpēc tagad, četrus gadus vēlāk, ir pēdējais laiks kādam jaunam Ostinas stāstam. Un liktenis (lasiet: filmu veidotāji) ir lēmis par labu pēdējam romānam, kas tika publicēts vēl pašas Ostinas dzīves laikā – “Emma”

Visticamāk, par līdz šim visslavenāko “Emmas” ekranizāciju mēs varam saukt filmu, par kuru visi, iespējams, nemaz nezina, ka tā ir “Emmas” ekranizācija, – runa ir par 1995. gada lielisko amerikāņu komēiju “Clueless” ar Alīsiju Silverstoni galvenajā lomā, kas, protams, nosacīti seko līdzi notikumiem, kas aprakstīti Ostinas romānā. Tā kā alternatīva versija par šo stāstu mums jau ir, tad jaunās ekranizācijas režisore Otumna de Vailda, kurai “Emma” ir debija režijā, savu filmu veido, saglabājot klasiskāku pieeju, notikumiem risinoties atbilstošajā laika periodā ar kleitām, cepurēm un dziļi apspiestām emocijām, kurām uz āru ļauts lielākoties parādīties tikai kā slēptiem skatieniem, ar kuriem tiek pateikts viss

Emma., Emma

Taču salīdzinoši klasiskā pieeja stāsta stāstīšanai nebūt nenozīmē, ka jaunā “Emmas” versija ostu pēc naftalīna vai liktos garlaicīga – nebūt ne, jo de Vailda precīzi uzķer Ostinas tekstiem raksturīgo amizanto humoru un ar vieglu roku liek galvenajiem varoņiem virzīties pa spēles laukumu, miedzot mums ar aci un aicinot mūs pievienoties elegantajā dejā. Turklāt filma ik pa laikam piešauj kādu mūsdienīgu pipariņu, lai gan ļautu varoņiem atdzīvoties kā īstām, cilvēcīgām būtnēm, gan arī iepūstu jaunu elpu zināmajos stāstos (romānu lasīju jau sen, bet ar diezgan lielu pārliecību varu apgalvot, ka misters Naitlijs pa grīdu tur nevāļājās, izmisuma vadīts, un savu pēcpusi arī nedemonstrēja). 

Tiem, kas ar stāstu iepriekš nav pazīstami, filmas pirmā daļa var kļūt nedaudz izaicinoša – saprast un atcerēties, kādas attiecības valda starp varoņiem, ar kuriem zibens ātrumā tiekam iepazīstināti, prasa kādu brītiņu. Bet, kad skatītāji līdz ar filmu iešūpojas tās ritmā, mahinācijas un pārpratumi var sākties tā pa īstam. Un, lai gan šajā 19. gadsimta sākuma “Tinder” dejā ir daudz komisku situāciju un dzēlienu, netiek aizmirsts arī par patiesiem pārdzīvojumiem un jūtām. 

Emma., Emma

Šajā dancī, kur atklāti neviens nevienam neko neteiks, tā vietā izvēloties pasīvi agresīvākas tehnikas, ar entuziasmu metas visi galveno varoņu atveidotāji. Anjai Teilorei-Džojai (“The Witch”, “Split”) acis dzirkstī, redzot jaunas iespējas spēlēt savedēju, Džonijs Flinns mistera Naitlija lomā augstprātīgi vīpsnā, bet sirdī pārdzīvo, bet Kalums Tērners (Frenks Čērčils) tikai augstprātīgi vīpsnā (īpaši nepārdzīvojot, kas arī tiek no viņa prasīts). Džentlmeņu parādē īpaši pamanās izcelties Džošs O’Konors mācītāja mistera Eltona lomā. Ar O’Konoru labi pazīstami būs visi “Netflix” seriāla “The Crown” entuziasti (viņš seriālā atveido prinča Čārlza lomu), bet šeit viņam tikusi krietni ārīšķīgāka, amizantāka un pompozāka loma, kuru O’Konors izbauda līdz pēdējai lāsītei. Un allaž ir prieks uz lielā ekrāna redzēt Bilu Naiju, kura sakarā gan rodas tikai viens jautājums – kura bija pēdējā viņa filma, kurā viņš kādā brīdī nerukšķēja? 

Visas emocionālās un manipulatīvās dejas notiek atbilstoši ostinīgā vidē ar vieglu, bet simpātisku muzikālo pavadījumu. Bet neiztrūkstoši, katru reizi galvenajai varonei Emmai Vudhausai un pārējiem tēliem no jauna parādoties kadrā, atliek vien tikai nobrīnīties par lielisko kostīmu mākslinieces Aleksandras Bairnas veikumu, kas, kā jau tam vajadzētu būt, pasaka daudz ko priekšā par tēliem, kas šajās krāšņajās drēbēs ir apģērbti. 

Filma ir kā elegants deserts, ko baudpilni apēst kādā laiskā pēcpusdienā, – tas ir krāšņš, gards un tīkams arī acij, gluži kā saldumu kaudzes, kas ik pa laikam parādās kadrā. De Vaildai ir izdevusies pārliecinoša un simpātiska debija, kas liek cerēt, ka esam tikuši pie jaunas un interesantas balss kino pasaulē. 

“Emma” jau skatāma Latvijas kinoteātros!