“Fredija šūpuļdziesmzzzzzzz…..” (“Bohemian Rhapsody”, 2018)

“Bohēmista rapsodija” ir filma, kas drusku dzen ārprātā. Tai piemīt nenoliedzams spēks un efekts – skatītājam ir jābūt no akmens izkaltam, lai kaut nelielas, bet tomēr skudriņas neskrietu pār kauliem, skatoties, kā filmā ir atveidota grupas “Queen” uzstāšanās “Live Aid” koncertā 1985. gadā. Bet tajā pašā laikā par šo un jebkuru citu līdzpārdzīvojumu vairāk nekā divu stundu garajā veikumā nāk dusmas, jo filma kā tāda to vienkārši nav pelnījusi. Kāpēc? Tāpēc, ka absolūti lielākā tās daļa ir nomācoši prasts un slinks “biopiks” – un lai nu ar ko, bet ar Frediju Merkūriju tā apieties ir fenomenāla dīvainība, kas liek matiem celties stāvus gaisā*.

Fakts, ka “Bohemian Rhapsody” vispār ir nonākusi līdz lielajiem ekrāniem pats par sevi ir nelielas apbrīnas vērts, ja atceramies šīs filmas samocīto tapšanas vēsturi. Ideja par filmu izskanēja publiski jau pirms vairākiem gadiem, kad par interesi atveidot Merkūriju uz lielā ekrāna paziņoja Saša Barons Koens. No tā visa, protams, čiks vien iznāca – veto Koena versijai uzlika “Queen”, jo viņiem neesot paticis tas, ka Koena filma būtu diezgan atklāti runājusi par Merkūrija privātās dzīves izdarībām. Bez “Queen” akcepta, protams, neviena dziesma filmā nedrīkstētu izskanēt, bet bez dziesmām īsti jēgas no Merkūrija biogrāfiskās filmas arī nav.

Bohemian Rhapsody, Bohēmista rapsodija

Beigu beigās pie lomas tika Rami Maleks, bet režisora krēslā – Braiens Singers. Drāma gan līdz ar to tikai sākās – Singers ar Maleku esot diezgan nopietni plēsušies savā starpā, Singers vispār esot uzvedies jocīgi, līdz beigu beigās vienkārši vairs neieradās uz filmēšanas laukumu. Studija Singeru atlaida un filmu uzticēja pabeigt Deksteram Flečeram, kurš gan gala rezultātā nav tas, kura vārds parādās filmas titros režisoram atvēlētajā vietā, – tur tomēr redzam Singeru. Šeit droši vien vietā būtu traktāts par Holivudu, otrajām iespējām, to, kam tādas tiek dotas un kam ne, par to, kāpēc vispār Singeram kāds vēl kaut ko dod filmēt, utt. Bet to atstāsim citai reizei.

Visu šo mahināciju un peripetiju rezultāts nu ir nonācis pie skatītājiem – un tā ir kā ar dezinficējošu šķīdumu noslaucīta sterila filma. Būsim godīgi – būs grūti atrast kādu, kam fundamentāli riebjas “Queen”. Grupa un Merkūrijs eksistē sabiedrības kopējā apziņā – tie ir gandrīz ieēdušies tajā (kaut vai reti kurš sporta pasākums iztiek bez “We Are the Champions”). Viņu dziesmas ir tik daudzveidīgas, ka jebkurš varētu atrast kaut vienu gabalu, kas aizķertu sirdi. Tieši šī hameleona cienīgā dažādība ir ārkārtīgi svarīga. Bet sanāk paradokss, jo centienos izpatikt visam plašajam pūlim vienlaikus filma pilnībā pazaudē to, kas “Queen” ir tik īpašs – viņu savdabību un spēju nohipnotizēt ikvienu. Dzīru vietā mums ir iedots bezgaršīgs vārīts kartupelis, kur vienīgā sāls ir aktieru darbi un “Queen” dziesmas, kur gan filmas nopelns ir precīzi nekāds. Kartupelim kā tādam jau nav ne vainas, bet, ja tev piesola piecu ēdienu mielastu, tad drusku škrobe tomēr ir.

Bohemian Rhapsody, Bohēmista rapsodija

“Bohemian Rhapsody” nomināli vairāk ir stāsts tieši par Frediju Merkūriju, kur, protams, arī pārējai grupai ir ārkārtīgi liela nozīme. Taču filma diemžēl pieviļ pati savu varoni, mēģinot Merkūrija dzīvi brutāli iespiest cenzētā rāmī, kas “aizvainotu” pēc iespējas mazākas (maksājošas) masas. Lai cik paradoksāli un savādi tas arī izklausītos, aptuveni filmas vidū sāk likties, ka “Bohemian Rhapsody” no Merkūrija ir bail. Bail no tā Merkūrija, kurš tērpās ekstravagantos tērpos un pa skatuvi defilēja izaicinoši un uzsvērti seksuāli. Bail no Merkūrija, kurš reiz teica, ka viņš pēc nāves negribētu nonākt paradīzē – elle būtu labāka izvēle, jo tur būs visi interesantie cilvēki. Bail no Merkūrija, kurš pat 27 gadus pēc savas nāves spēj un spēs hipnotizēt masas ar savu balsi vien.

Filma šķietami nesaprot, kā ar šo personību apieties, tāpēc tā kā ar baltiem cimdiem rokās bīda Merkūriju šurp un turp. Tā īsti nezina, kā atrādīt viņu uz ekrāna, vienlaikus gan it kā dodot apšaubāmus mājienus** par viņa dzīves “piparainākajiem” aspektiem, gan izvairoties no gandrīz jebkādām konkrētībām. “Bohemian Rhapsody” ir tik šķīsta Merkūrija atainojumā, ka nebūtu pārsteigums, ja skatītājs, kurš kaut kā ir palaidis garām informāciju par Merkūrija nāves apstākļiem, brīdī, kad filmā ir redzama aina, kurā Fredijs ieklepojas kabatlakatiņā un tajā ir redzamas asinis, tikpat labi nodomātu, ka Merkūrijam ir tuberkoloze.***

“Bohēmista rapsodija” cenšas kaut kādā mērā uzturēt Merkūrija mītu, bet, šķiet, nav sapratusi, ka bez viņa dzīves ārprāta viņa trakums nav tik spožs. Te tomēr ir runa par cilvēku, kurš, kā vēsta viens stāsts, esot reiz kails stāvējis uz balkona un dziedājis “We Are the Champions” lejā esošajiem strādniekiem, beigās nokliedzoties: “Tas, kuram ir vislielākais daikts, lai nāk augšā!” Pat ja tā nav taisnība, Merkūrijs bija tāds cilvēks, par kuru šādi stāsti varēja rasties.

Bohemian Rhapsody, Bohēmista rapsodija

Līdz ar to visu filma vienkārši nav pelnījusi “Queen” dziesmas un to spēku. Visnotaļ rūpīgi atveidotais “Live Aid” priekšnesums ir mākslīga patosa ieskauts. Biogrāfiskās filmas vienmēr spēlējas un manipulē ar faktiem, pielāgojot tos savām dramatiskajām vajadzībām. Tas ir saprotami un zināmā mērā reizēm arī attaisnojami, jo reti kura dzīve ir dzīvota, ievērojot Gustava Freitāga piramīdā postulētos dramatiskā stāstījuma posmus ar ekspozīciju, kāpinājumu, kulmināciju un visu pārējo.

Mēs kā skatītāji gan esam pieraduši pie šāda tipa struktūrām, tāpēc arī biogrāfiskās filmas tiecas savu personāžu dzīves gājumus ierāmēt šādos posmos****. Un tad nu reizēm nākas pieļaut kaut kādas vaļības. Tieši to ar brašu roku dara arī “Bohemian Rhapsody”, bet šoreiz tas atstāj diezgan nepatīkamu pēcgaršu mutē.

Galvenos pieturas punktus Fredija Merkūrija dzīvē zina gandrīz visi – tas nav nekāds noslēpums, ka Merkūrijs 1991. gadā nomira no pneimonijas, ko izraisīja viņa saslimšana ar AIDS. Ikviens, kuram nav slinkums, aptuveni 5 sekunžu laikā spēs noskaidrot to, ka Merkūrijs esot uzzinājis, ka viņam ir AIDS, 1987. gadā (tā apgalvo Džims Hatons, kurš bija kopā ar Merkūriju no 1985. gada līdz viņa nāvei). “Bohemian Rhapsody” mums ne tikai mēģina iestāstīt, ka Merkūrijs uzzināja par savu diagnozi pirms “Live Aid”, bet par to pastāstīja pārējiem grupas dalībniekiem īsi pirms koncerta, tādējādi liekot grupas sniegumam parādīties falšā un nevajadzīgā emocionālā gaismā (dziestošās zvaigznes “pēdējais” lielais uznāciens).

Par visu mākslīgi dramatizēto “grupa pajuka Fredija solo ambīciju dēļ, bet atkalapvienojās tieši pirms lielās uzstāšanās” gabalu vispār labāk nerunāsim – arī šajā gadījumā pietiek ar vispaviršāko soli interneta ārēs, lai noskaidrotu, ka “Queen” bija kopā koncertējusi nieka pāris mēnešus pirms “Live Aid”. Turklāt Merkūrijs nebija vienīgais, kurš paralēli “Queen” darbiem nodarbojās arī ar solo karjeru, tā ka apgalvojumi, ka grupa bija pajukusi, lai tikai dramatiski atkalapvienotos pirms lielā notikuma, ir vairāk nekā apšaubāmi*****.

Bohemian Rhapsody, Bohēmista rapsodija

Šeit tad vispār rodas jautājums, vai tā ir bijusi pareizā izvēle filmu centrēt tieši ap šo notikumu. “Live Aid” uzstāšanās dažādos sarakstos un aptaujās bieži vien tiek dēvēta par vienu no iespaidīgākajiem sniegumiem mūzikas vēsturē (nav jau nekāds joks absolūti valdīt pār 72 000 cilvēku lielu pūli Vemblija stadionā, turklāt darot to šķietami bez piepūles ar harizmu vien), bet, ja tas ir filmas noslēdzošais punkts, tad daļa Merkūrija dzīves un drāmas neizbēgami izpaliek. Filma tāpēc izvēlas uzstāšanos apaudzēt ar kontekstu un emocijām, kuru tur vienkārši nebija, izdarot lāča pakalpojumu pašam koncertam.

“Queen” sniegumam koncertā neko no tā visa vienkārši nevajadzēja – tās pašas par sevi ir ārkārtīgi iespaidīgas 20 minūtes, kas liek uzmesties zosādai, pat skatoties to parastā “YouTube” video (kas ir arī vienīgais veids, kā ļoti daudzi, tostarp šo rindu autore, šo uzstāšanos būs redzējuši). Šeit atkal parādās filmas bailes no paša Merkūrija un viņa personības spēka, koncertam neļaujot būt tam, kas tas bija, – vienkārši iespaidīga uzstāšanās. Jo viņa spējai tā kontrolēt pūli jābūt kādam skaidrojumam, vai ne? Vismaz filmai tā liekas.

“Bohemian Rhapsody” ir filma, kas tā īsti nav pelnījusi pat savu nosaukumu. “Queen” dziesma, gluži kā pats Merkūrijs, neietilpst nekādos standarta rāmjos – tā ir absolūts kosmoss, kas kaut kādā veidā brīnišķīgi strādā, lai gan “uz papīra” tā tam nevajadzētu būt. Fakts, ka šīs dziesmas nosaukums ir pielīmēts filmai, kas sirgst ar katastrofālu izdomas trūkuma un iekāpj visos “biopiku” klišeju grāvjos, ko spēj atcerēties, ir nedaudz nomācošs. Kad filma triumfālās “Live Aid” uzstāšanās laikā aizlēca uz kadru ar “ļauno” nevizionāru producentu, kuru atveido Maiks Maierss (vai viņa klātbūtne filmā, starp citu, ir domāts kā miedziens ar aci “Wayne’s World” virzienā?), nedaudz pārņem vēlme piecelties un iet prom. Šī filma vairāk ir pelnījusi šo “Bohemian Rhapsody” kaverversiju.

Ja turpinām uzskaitīt lietas, ko filma nav pelnījusi, tad sarakstā ironiskā kārtā ir jāiekļauj arī Rami Maleka sniegums Fredija Merkūrija lomā. Lai uz lielā ekrāna atveidotu tik neparastu indivīdu, par kuru turklāt katram ir radies savs unikālais priekšstats, ir jābūt dzelzs iekšām, un Maleks pierāda, ka tādas viņam tiešām ir, it sevišķi filmas otrajā pusē. “Bohemian Rhapsody” sākuma daļā Maleks, šķiet, vēl nedaudz cīnās ar lomu, mēģinot tikt galā ar mākslīgo zobu un milzīgu parūku kombināciju, kas grūtības sagādātu pat Danielam Dejam-Lūisam. Bet vēlāk, kad Merkūrijs apgriež matus, izaudzē ūsas un Malekam vairs paliek tikai iespaidīgās protēzes, kurām tēlot cauri, viņa sniegums ir pārliecinoši spīdošs. “Oskara” nominācija par šo, visticamāk, ir garantēta.

Pozitīvus vārdus var teikt arī par pārējiem aktieriem, kas iejutušies “Queen” dalībnieku lomās, – pārliecina gan Bens Hārdijs Rodžera Teilora lomā, ik pa brīdim sagādājot pa kādam grupas iekšējam konfliktam, kad viss sāk ritēt pārāk raitu gaitu. To pašu var teikt arī par Džozefu Mazello Džona Dīkona lomā, kuram gan no visiem laikam tiek vismazāk darba (viņam toties ir, retrospektīvi no mūsdienām lūkojoties, drūmākā “Live Aid” koncerta garderobes izvēle). Bet Gvilims Lī, šķiet, filmā vispār nav atrodams, jo varētu pilnīgi droši noticēt, ka filmā redzam “atjauninātu” Braienu Meju – vizuālā līdzība ir pārsteidzoša. Bonuspunkti filmai arī par to, ka pat negaidīti daudz ekrānlaika ir atvēlēts Merkūrija kaķiem (vienmēr gan var vēl vairāk, jo tie ir kaķi!).

Filma neapšaubāmi ir ar spēku un kampienu – bet tas nāk no “Queen” tik pazīstamajām melodijām. Skatīties filmu uz lielā ekrāna ir lielisks piedzīvojums ausīm, bet, tā kā viss tam apkārt ir iespīlēts slinkā “biopika” rāmī, atliek vien sapņaini nodomāt, kā būtu, ja filmas veidotājiem būtu pieticis vairāk drosmes “Queen” skaļo enerģiju ietērpt tai atbilstošā veidolā.

Būtībā filmas efektu var panākt, fonā ieslēdzot “Live Aid” ierakstu, gūgles bilžu meklētājā ievadot “Freddie Mercury cats” (you’re welcome) un vienkārši skrullējot internetu. Filma “Bohemian Rhapsody” kā kopums, atšķirībā no dziesmas, diemžēl tā arī nepiedzīvo mirkli, kad sāktos “operas daļa”.

“Bohēmista rapsodija” jau skatāma kinoteātros! 

* Tas, starp citu, nav domāts kā joks par Braiena Meja matu rotu, kas ir krāšņa un apbrīnas vērta.

** “Apšaubāmus” tāpēc, ka filma šķietami dēmonizē Merkūrija biseksualitāti – rodas iespaids, ka arī tā ir viena lieta, no kā filma baidās, tāpēc cenšas iestūķēt kārtējā rāmī. Bailes bieži rodas no tā, ko nesaprot, – iespējams, šis arī ir viens no tādiem gadījumiem.

*** Un, protams, protams, ka filma izvēlas brīdi, kad rodas aizdomas par saslimšanu, attēlot ar veco labo “asiņaino kabatlakatiņu” – tieši tik daudz oriģinalitātes šeit atradīsiet.

**** Un tad ir tie retie, bet foršie izņēmumi, kad tas netiek darīts, kas tad arī paliek atmiņā. Piemēram, Denija Boila “Steve Jobs” izvēlējās visnotaļ neierastu pieeju “biopikam”, kaut gan pat tur iezibas tieksmes pēc, ak, tik ierastās struktūras. Bet muzikālie “biopiki” kā kategorija vispār ir diezgan vāja.

***** Ņemot vērā, ka “Bohemian Rhapsody” ir tapusi ar “Queen” svētību (citādi mums viņu dziesmas šādā filmā nedzirdēt… kā savas ausis?), tā ir savāda izvēle. Bet spekulācijas, kāpēc atlikušie dalībnieki tam piekrita, būtu tikai spekulācijas, un neviens no iespējamiem skaidrojumiem neliek “Queen” atlikušajam sastāvam izskatīties labi. Tā ka lai tas paliek viņu ziņā.