Recenzijas

“Hercules” (2014)

Kinoteātros episki piezemējies "Hercules" jeb "Hērakls", mūsu mīļākā aktiera Dveina "Klints" Džonsona jaunākā un, pēc viņa paša vārdiem, labākā loma un sapņu filma. Filmai par labu spēlē Dveina klātbūtne, bet kā enkurs līdzi velkas mūsu nemīļākais režisors Brets Ratners, kura galvenā problēma nav nespēja kvalitatīvi filmēt, bet gan absolūtākais iztēles trūkums.

25.07.2014

Hercules, Hērakls

Kinoteātros episki piezemējies “Hercules” jeb “Hērakls”, mūsu mīļākā aktiera Dveina “Klints” Džonsona jaunākā un, pēc viņa paša vārdiem, labākā loma un sapņu filma (kas man bija jaunums). Filmai par labu (kā jau būtībā jebkurai citai arī) spēlē Dveina klātbūtne, bet kā enkurs līdzi velkas mūsu nemīļākais režisors Brets Ratners, kura galvenā problēma nav nespēja kvalitatīvi filmēt, bet gan absolūtākais iztēles trūkums. Rezultāts?

Bet vispirms – laiks spoileriem, pat ja filmas pirmo trīs minūšu. Man jūs ir vai nu jāiepriecina, vai jāapbēdina – īstās dievu cīņas atceļas vismaz līdz “God of War” ekranizācijai, jo treileros redzētie mitoloģiskie briesmoņi un dievišķā izcelsme ir nekas cits kā Hērakla (Herkulesa?) komandas izdoma, lai apmuļķotu lētticīgos senās Grieķijas iedzīvotājus un arī filmas skatītājus, ja tā padomā. Jo, redz, filma tomēr ir balstīta uz komiksa “Hercules: The Thracian Wars”, bet tas savukārt nodarbojās ar to, ka nolanizēja (Betmena izpratnē) Herkulesa mītu, padarot to par vienkārši spēcīgu, tikai un vienīgi iekšējo dēmonu mocītu algotni. Pieeja skaidra, bet tāpat nedaudz škrobe.

Hercules, Hērakls

Attiecīgi, pieejot filmai no šādas puses, ir arī skaidrs tās salīdzinoši kompaktais vēriens – īpaši salīdzinot ar citām, kur uz spēles likts pilsētas/valsts/galaktikas liktenis. Cepuri nost gluži nevilkšu, bet keponu gan piepacelšu – Bretam Ratneram, par to, ka ir spējis vismaz nesabojāt to, ko viņa labā ir padarījuši citi (operators, dekoratori, kostīmu mākslinieki u.c.), jo šī ir viena moderni uzņemta, kvalitatīvi kopā salikta filma, pat ja bez fantāzijas. Un bez pārmērīgas aizraušanās ar datorefektiem – kas nav mazsvarīgi! Bet visu uz saviem klinšainajiem pleciem tāpat iznes Dveins Džonsons – kurš, tāpat kā Švarcenegers un Stethems, manā skatījumā jau sen pats par sevi ir visai mitoloģisks personāžs (par to var pārliecināties, sekojot Klints kungam sociālajos tīklos) un kura jebkuri centieni atiet no skatītāju iemīļotā tēla ir lieki un varbūt pat kaitīgi.

Kā uztversiet viņu šoreiz – lemt jums, bet šī ir viena neiedvesmota, ne pārāk vērienīga, taču galarezultātā pilnīgi nekaitīga un pat nedaudz sirsnīga izklaide, kuras vienīgais pastāvēšanas iemesls ir dot iespēju Dveinam notēlot savas bērnības mīļāko varoni un uzkačāties līdz patiesi episkiem izmēriem. Lai veicas!