Recenzijas

“Inside Out” (2015)

Lai arī pilna ar sirsnību un viegliem jokiem, filmas galvenais mērķis ir parādīt, ka negatīvās emocijas nav viennozīmīgi sliktas, bet gan vitāla cilvēka dzīves sastāvdaļa gluži tāpat kā pozitīvās emocijas.

14.08.2015

Inside Out, Prāta spēles

Multiplikācijas filmas visbiežāk ir mūsu pirmais iespaids par kino, taču pēc laika tās kļūst apnicīgas un paredzamas – princese apprec princi, ļaunā ragana stāsta beigās vairs neievieš bailes un visi maģiski dzīvo laimīgi līdz mūža galam. Un tā arī mēs dzīvojam ar šo pasakaino iedomu par pilīm un kristāla kurpītēm līdz saskaramies ar jauna veida pasaku. Pasaku, kuru un tajā ievērptos jokus saprotam tikai sasniedzot noteiktu vecumu. Manai paaudzei visticamāk tā būtu kāda no Cartoon Network multfilmām, bet es nebūtu pārsteigta, ja pēc 10 gadiem, tad jau pusaudži esot, šī brīža bērni divtik vairāk smiesies atkal skatoties PIXAR jaunāko meistardarbu – “Inside Out”.

Lai arī pilna ar sirsnību un viegliem jokiem, filmas galvenais mērķis ir parādīt, ka negatīvās emocijas nav viennozīmīgi sliktas, bet gan vitāla cilvēka dzīves sastāvdaļa gluži tāpat kā pozitīvās. Cilvēkiem ir tendence domāt melnbalti un nodalīt ļauno no labā, bet šī multfilma ļoti amizantā veidā jau no agra vecuma bērniem cenšas parādīt, ka izrādīt un ne vienmēr kontrolēt savas emocijas, lai arī kādas tās būtu ir vairāk nekā pieņemami.

Stāsts veidots ap personificētām meitenes Railijas emocijām – Prieku (Joy), Bēdām (Sadness), Dusmām (Anger), Bailēm (Fear) un Riebumu (Disgust). Šīs emocijas Railiju vada no ļoti modernizētas telpas, kas atrodas meitenes galvā un tiek saukta par HeadQuarters. Šajā kontroles telpā tiek uzkrātas dienas atmiņas, monitors kalpo kā Railijas redzētā ekranizējums un emocijas cīnās par iespēju vadīt Railiju ar pogu un kloķu palīdzību.

Prieks (ierunā Eimija Polere) sevi uzskata par dominējošo emociju un atrisinājumu visām problēmām un sarežģījumiem meitenītes dzīve. Prieks lepojas, ka lielāka daļa Railijas atmiņu ir pozitīvas un no pašām spilgtākajām veido meitenes psihi balstoties uz viņas iemīļotākajām nodarbēm un vērtībām. Prieka darbs tiek apgrūtināts, kad Railija piedzīvo nevēlamas dzīves pārmaiņas un spriežot pēc izskata jau lēnām tuvojas saviem nevaldāmajiem tīņu gadiem. Bēdas (Filisa Smita) vairs nav kontrolējamas un priecīgās bērnības atmiņas pārvēršas par smeldzīgu nostaļģiju. Dusmas (Luiss Bleks) pamanās izlauzties pret pārējo emociju gribu un Bailes (Bils Heders) vienmēr apslāpē Prieka optimisms un spēja labdabīgi iziet no gandrīz jebkuras situācijas pat tad, kad Riebums (Mindija Kalinga) kritizē katru viņas lēmumu.

Prieks zaudē savu kontroli pār Railiju, kad kopā ar Bēdām un meitenes pamatatmiņām, dažādu sakritību dēļ, attopas ārpus HeadQuarters un vairs nespēj ietekmēt Railijas pašsajūtu un sagrauj Railijas saikni ar dzīves laikā iegūtajām vērtībām. Vienīgais veids kā Prieks un Bēdas var nokļūt atpakaļ ir sadarbojoties un saprotot, ka vienam bez otra jēgas nav.

Mēs varam tikai apbrīnot filmas režisora Pīta Doktera radošumu un oriģinalitāti, jo to mūsdienās nav viegli panākt nepārsātinot darbu ar banalitātēm un prātam neaptveramiem, nevajadzīgiem sarežģījumiem. Un, lai arī kā mūsu katra Prieks censtos, Bēdas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa un veids, kā sadzīvot ar pārmaiņām, jo tieši to laikā pieņemtie lēmumi mūs padara par to, kas esam un ka justies slikti nav slikti.

Natālija Knipše, Natalie’s Faces