Recenzijas

Izsmalcināts zviedru neveiklums: “Force Majeure” filmas recenzija

Viena no franču teiciena ‘force majeure’ nozīmēm ir ‘pārāks spēks’ - un spēks, gan emocionāls, gan vizuāls, nudien netrūkst šai filmai. Tas ir stāsts par ģimenes iekšējām attiecībām, un kā tās mainās pēc traumatizējoša notikuma.

24.03.2015

Force Majeure

No Zviedrijas cēlušies daudzi, jo daudzi ievērības cienīgi kino režisori, piemēram – poētiskais un ikoniskais Ingmārs Bergmans, kā arī savdabīgais un ciniskais Rojs Andersons. Diezgan svaigs papildinājums šim sarakstam ir Rūbens Ostlunds, kurš 90. gados iesāka savu karjeru ar slēpošanas klipu filmēšanu, bet nu jau ir izlaidis savu ceturto pilnmetrāžas filmu “Force Majeure”, kura nesen vinnēja prestižāko Zviedrijas kino balvu. Ņemot vērā šīs un viņa iepriekšējo filmu atzinību kritiķu vidū (triumfēja arī Kannās), Ostlunds noteikti ir režisors, kurš uzturēs zviedru kino augsto līmeni.

Viena no franču teiciena ‘force majeure’ nozīmēm ir ‘pārāks spēks’ – un spēks, gan emocionāls, gan vizuāls, nudien netrūkst šai filmai. Tas ir stāsts par ģimenes iekšējām attiecībām, un kā tās mainās pēc traumatizējoša notikuma.

Klasiska ģimene – māte, tēvs, meita un dēls – ir aizbraukuši uz franču alpiem paslēpot, kur tiem jāiztur nedēļa laimīgas kopā būšanas. Taču idilli sadragā ‘kontrolēta’ lavīna, kura izbojā visādi citādi jaukās pusdienas. Tēvs Tomas (Johaness Kunke) savā panikā paspēj paķert tikai pašu svarīgāko – savu Iphonu, aizmirstot par sievu un bērniem. Trauksme izrādas viltus, un neviens netiek ievainots, taču sieva Eba (Liza Kongslija) nespēj savam vīram piedot krīzes mirkļa vājumu. Pie vakariņu galda, Eba publiski apsmej Tomasu cita pāra priekšā, radot lielāku neveiklības sajūtu nekā tad, ja kāds butu pieminējis somu nacionālo hokeja komandu. Brīžiem dialogs ir atturīgs, taču Ostlunda veidotās vizuālās kompozīcijas vienmēr atklāj tēlu īstās savstarpējās attiecības.

Ostlunda pieredzi ar slepošanas klipu veidošanu var labi pamanīt, jo kalns pats par sevi kļūst par tēlu. Spīdošs un nopulēts, kā jau mēs to sagaidam, braucot slēpot, kalns var kļūt bīstams un neprognozējams, nepamirkšķinot pat aci. Kontrolētās lavīnas, par kuru esamību filmas garumā atgadinā attāli blīkši, simbolizē cilvēka dabu. Vai vispār dabu – cilvēka vai alpīno – var kontrolēt?

Filmas pamatā ir mūsu laikam aktuāla, taču diezgan tabū tēma par ‘vīrišķības krīzi’. Eba no Tomasa sagaida, ka lavīnas laikā viņam ieslēgsies Vikinga impulss un viņš spēs savu ģimeni pasargāt. Taču Ikea gadsimtā, Tomas drīzāk ķers savu telefonu, nekā iedomu cirvi. Pat Tomasa labāko draugu Matsu (kuru atveido Kristofers Hivjū – bargā paskata tēls “Troņu Spēlēs”) noniecina viņa divdesmitgadīgā draudzene. Sievietes šajā filmā ir stipras, taču zobgalīgas, tamdēļ Tomasa un Matsa vīrišķība tiek nemitīgi abšaubīta. Ostlunds ar savu melno humoru, kurš nekad nekļūst pārlieku komisks, ir izveidojis provokatīvu satīru par to, ko nozīmē būt vīrietim modernā Zviedrijas sabiedrībā.

Kinoblogeri.lv / Force Majeure

Vīrišķīga atpūta

Iespaidīgi neērtā ainā, Tomas un Mats izbauda aliņus pēc slēpošanas: Tomasam pienāk klāt pievilcīga sieviete, kura izsaka komplimentu, ka draudzenes acīs viņš esot visizskatīgākais vīrietis bārā. Pēc visām nonicināšanām un strīdiem, tas Tomasam ir kā morālais uzvaras brīdis. Taču.. sieviete atkal uzrodas, un atvainojas. Kompliments nebija viņam domāts, bet gan citam vīrietim. Un filmā atkal parādas tas, ko tikai Ostlunds māk tik labi ekranizēt – smalkais zviedru neveiklums.

Ostlunda talants slēpjas viņa spējā saskatīt brīnišķīgas nianses cilvēku uzvedībā, un no vienkāršām ainām izveidot sarežgītu attiecību mudžekli. Filma atsakās identificēties ar kādu konkrētu tēlu (kas ir gluži pretēji Holivudas stilam), tamdēļ skatītājs var objektīvi izvērtēt tēlus un to rīcības. “Force Majeure” ir filma, kura ir tik pat spēcīga, kā tās ambiciozais nosaukums.

Recenzijas autors: Sin Popena no bloga SinemaScope